Attēls ilustratīvs
Aelita dalījās ar mediju TVNET bezgala skaudrā un sāpīgā pieredzē, ko nācās piedzīvot pašas vecmāmiņai slimnīcā, kas, kā mazmeita izsakās, ir nevis dziednīca, bet lopkautuve. Pret sirmo kundzi slimnīcā izturējās kā pret “vecu lupatu” un pat neļāva tuviniekiem būt kopā brīdī, kad sieviete aizgāja no šīs dzīves.
Lai arī Aelitas vecmāmiņa jau bija cienījamā vecumā, viņa vēl darbojās pa mājām, gatavoja ēst, darīja ikdienas darbus, bet kādu dienu pēkšņi sajutās slikti un, izsaucot ātro palīdzību, devās uz slimnīcu. Tuviniekiem ieteica palikt mājās.
Vienos naktī zvanīja omīte: “Brauciet man pakaļ, atrodos kaut kādā boksā. Neviens ārsts pie manis nav bijis!”
Tuvinieki devās omītei pakaļ, bet pusceļā saņēma vēl vienu zvanu – slimnīcas personāls bija atņēmis telefonu un teica: “Nebrauciet! Vedam viņu uz palātu.”
Aelita stāsta: “Agri no rīta iegājām palātā, kur atradām vecmāmiņu kā mazu kūniņu ieritinājušos segā, gandrīz pazudušu gultā. Piecēlām sēdus, atbalstījām, samīļojām. Vecmāmiņa raudot pastāstīja, ka daudzas stundas gulējusi viena, pamesta. Neviens pie viņas nepienāca, bet pēc tam izrāva no rokām telefonu. Sanitāre vecmāmiņu grūstīja pa gultu, bet viņai taču visas maliņas sāp, īpaši gūžiņa, ceļgali, plecs.”
Mūsu vecmāmiņa nekad nečīkstēja, nekad nesūdzējās un nekad sev neko nelūdza!
Pēc laba laika ieradās ārsts, kas ieteica tomēr vēl pāris dienas palikt slimnīcā, un diemžēl sirmā kundze viņam paklausīja.
Raksta turpinājums nākamajā lapā!