Nākamajā rītā vecmāmiņa bez jebkādiem paskaidrojumiem bija pārvietota citur.
“Ieejot intensīvās terapijas nodaļā un ieraugot, kas izdarīts ar vecmāmiņu, man nolaidās rokas un sirds gandrīz apstājās. Viņa bija pieslēgta pie miljons aparātiem, mute aizbāzta ar elpošanas cauruli.
Vecais cilvēciņš, kas vienmēr sala, tāpēc vilka mugurā vairākas jakas un vēl šalli aplika ap pleciem un kājās uzvilka siltas zeķītes, nu pilnīgi kails zem plāna slimnīcas palaga gulēja pie atvērta loga.
Apmeklēt viņu varējām tikai no 16.00 līdz 19.00. Visu viņas ķermeni klāja plāksteri, visur bija sadurti katetri. Vecmāmiņa gulēja narkozes izraisītā miegā.”
Aelita stāsta, kā pēc dažām dienām sāka asiņot vecās sievietes rokas, kas tika ievīstītas zilos autiņos, lai nesasmērē palagus.
“Mēs tikai runājāmies ar viņu, glāstījām galvu, sejiņu, pleciņus.
Pār vecmāmiņas vaigiem ritēja asaras, bet parunāt viņa nevarēja, jo mutē bija iebāzta caurule,” atceras mazmeita.
Tad vienu dienu ārsti paziņoja, ka elpināšanas caurule tiks izņemta un vietā tiks dota skābekļa maska. Kad Aelita jautāja, vai drīkst atnākt pie vecmāmiņas, lai viņa jūt mazmeitas atbalstu, ārsts strikti pateica: “Nē.” Apmeklētāji drīkstot nākt tikai no 16.00. “Mēs aiz durvīm pieklājīgi gaidījām līdz četriem pēcpusdienā, lai gan bijām ieradušies ātrāk. Kad gribējām iet iekšā, mums pateica, ka vecmāmiņa pirms divām stundām mirusi un jau aizvesta uz morgu.”
Aelita nevaino slimnīcu, bet gan sistēmu.
“Tā notiek mūsu valstī, par kuru vecmāmiņa iestājās. Viņa stāvēja uz Baltijas ceļa, gāja demonstrācijās. Viņa tik ļoti gribēja, lai Latvija ir brīva.”
Aelita saka, ka morgā, ģērbjot mirušo vecmāmiņu, uz viņas rokām ieraudzījusi milzīgas, vaļējas brūces…
“Vai mūsu vecmāmiņa nebija pelnījusi pateikt pēdējo vārdu pirms aiziešanas? Vai mums nebija tiesību būt viņai blakus?
Pajautājiet savai sirdij.”
Avots: tvnet.lv