Dainis Slokenbergs, kurš daudzus gadus sadarbojies ar Saeimas deputāta Artusa Kaimiņa māti Lieni Kaimiņu, sakās esam sašutis par tautas priekšstāvja izrādīšanos sabiedrības priekšā un uzskata, ka tas ir tikai teātris, lai varētu no valsts pakampt kādu kumosu. Slokenbergs intervijā Pietiek apsūdz Kaimiņa māti gan krāpšanā, gan apmelošanā un pauž cerību, ka tiesa viņu strīdu izšķirs taisnīgi.
– Kā tas izpaudās?
– Viņa kādreiz nodarbojās ar nekustamajiem īpašumiem. Es viņu pazinu ļoti sen. Es ar viņu 2005.gadā satikos, viņa teica, ka viņai Carnikavā ir liels projekts. Viņai vajag palīdzēt, izkopt mežu, ceļus izzāģēt. Es piekritu, visu to jau izdarīju. Bija labas attiecības. Darbu pabeidzām, un iestājās krīze. Viņai visi nekustamo īpašumu projekti apstājās. Treknajos gados viņa uz kredīta pirka īpašumus cerībā, ka nākotnē nopelnīs. Tā kā iestājās krīze, viss tas apstājās. Viņa palika bez naudas, tikai ar saviem kredītiem. Pēc 2007.gada mēs kādu laiku netikāmies.
2009.gadā man notika tāda nelaime. Es daudzus gadus dzīvoju Rīgā, strādāju Rīgā, principā esmu rīdzinieks. 18 gadus nostrādāju VEF, sāku kā inženieris, beigās jau viceprezidents, komercdirektors. Kad VEF iztirgoja, es pārvācos uz laukiem. Man tur bija īpašumi, zemes. Dibināju zemnieku saimniecību. Rīgā palika tikai bērni.
2009.gada decembrī notika nelaime, ka es netīšām nošāvu cilvēku. Mani apcietināja policija. Man bez pieskatīšanas palika visi īpašumu, zemnieku saimniecība, tehnika. Tad es domāju, ka ir vajadzīgs cilvēks, kam var uzticēties, kas varētu vadīt visas saimniecības lietas. Es uzmeklēju Lieni. Tā kā es biju viņai daudz palīdzējis, es domāju, ka man tagad ir vajadzīga palīdzība, ka viņa palīdzēs arī man.
Viņa atbrauca pie manis uz satikšanos cietumā. Viņa bija ļoti priecīga, ka es viņai piedāvāju, jo viņa bija bez darba, teica, ka finansiālais stāvoklis slikts. Mēs izrunājām visu, kas viņai būtu jādara. Viņa piekrita. Es teica, ka došu viņai divas parastas pilnvaras – vienu uz īpašumu pārvaldīšanu, otru uz zemnieku saimniecības pārvaldīšanu. Pēc tam viņa sarunas beigās interesējās, cik viņa par to saņems. Es viņai piedāvāju 20% no visiem ienākumiem. Viņa bija ļoti priecīga. Teica, ka viņai var pilnībā uzticēties, zvērēja, ka godīgi darbosies, ka viņa cilvēkus par miljonāriem bez maz vai pataisījusi.
– Kā tas viss attīstījās tālāk?
– Viņa man pa telefonu sāka pierunāt, lai es viņai izdodu nevis parastas pilnvaras, bet ģenerālpilnvaras. Neviens notārs negribēšot braukt, un, ja es kaut ko izdomāšot, tad atkal jaunas pilnvaras būs jāformē. Pierunāja mani, lai es dodu universālpilnvaras. Tā es viņai iedevu divas universālpilnvaras. Viņa atkal zvērēja, ka viņai var uzticēties, ka viņa visu darīs pēc maniem norādījumiem, darīs visu godīgi. Pēc kāda laiciņa, pēc kāda mēneša, mēs sazvanījāmies, viņa sāka iebiedēt, jo man tiesa piesprieda maksāt kompensāciju – 15 tūkstošus latu. Viņa sāka biedēt, ka pēc apelācijas tiesas spriedums stāsies spēkā, tiesu izpildītāji uzliks arestu maniem īpašumiem, bet tad viņa neko nevarēs darīt, nevarēs darboties. Vajag kaut ko izdomāt. Es centos atrunāt, ka tur nekas nav jādomā, nekas tik ātri nenotiks. Bet viņa telefonsarunā sāka ar to mani baidīt.
No sākuma viņa izdomāja, ka vajag noslēgt nomas līgumus uz īpašumiem un to ierakstīt zemesgrāmatā. Pēc tam kādas telefonsarunas laikā viņa teica, ka man jāparaksta fiktīvs aizdevuma līgums, ka viņa man aizdod 30 tūkstošus, tad viņa varēs reģistrēt hipotēku uz maniem īpašumiem, un neviens nekā nevarēs izdarīt, jo viņas hipotēka būs priekšā. Pie manis ieradīšoties notāre, tā pati, kas parakstīja pilnvaras. Es viņai neko neatbildēju. Bija tā jocīgi. Sāku domāt, kā tad tur būs.
Nākamajā dienā ieradās notāre Inga Dreimane, es izlasīju to aizdevuma līgumu un nostiprinājuma lūgumu zemesgrāmatā. Man tas kaut kā nepatika. Es negribēju parakstīt. Notāre mani iedrošināja, sakot, ka viņa jau grib man tikai palīdzēt, cerēsim, ka viņa rīkosies godīgi. Nu, tāds iedrošināts arī parakstīju. Vēl promejot notāre teica – ja nu kas, meklējiet mani. Nomierināja, lai es nesatraucos. Tad Liene Kaimiņa reģistrēja hipotēku un turpināja darboties. Bet tad jau es manīju, ka viņa sāka mani neklausīt un rīkoties uz savu galvu. Es, protams, cerēju , ka viss būs labi.
– Un nebija labi?
– Es atstāju visas pilnvaras. Toreiz bija jādala īpašums. Īpašums faktiski bija sadalīts, bet tas nebija noformēts zemesgrāmatā. Man jau bija parakstīts robežplāns, sadales līgums. Tas bija jūlijā. Viņa atsūtīja man sadales līgumu, es redzēju, ka viņa otram īpašniekam atdevusi mežu, zemes, man jau tas nepatika. Bet, tā kā viņai bija universālpilnvara, es baidījos, ka viņa var pārrakstīt un kaut ko sastrādāt.
2010.gadā viņa arī iztirgoja manu tehniku. 2011.gadā nekas tāds nenotika. 2012.gadā mēs sākām risināt morālās kompensācijas samaksu. Es teicu viņai, ka to vajag pirmām kārtām. No sākuma es domāju, lai izzāģē mežu, man bija pazīstamas firmas, ar ko biju sadarbojies. Bet viņa man rakstīja, ka neviens par mežu neko negrib maksāt. Tad es rosināju pārdot vienu īpašumu ar neizzāģētu mežu par kādiem 100 tūkstošiem, tad varēs nomaksāt gan saimniecības rēķinus, gan morālo kompensāciju, gan viņa savus 20% varēs saņemt. Viņa telefonsarunā piekrita, solīja likt reklāmā. Viņa arī ielika reklāmā, lai mani maldinātu, bet tajā pašā laikā viņa, man nezinot, izņēma mežniecībā ciršanas apliecinājumus, lai varētu izzāģēt 15 hektārus zemes. Visu, ko varēja zāģēt. Ciršanas apliecinājumos bija 1700 kubikmetri. Viņa gribēja bez manas ziņas to izdarīt.
Bet es sazvanījos ar draugiem, kas dzīvoja kaimiņos, lai painteresētos, kas tur notiek. Marta pašās beigās viņš man saka, ka pie manis dienu un nakti zāģē, ved ārā, ka viss mežs gandrīz izzāģēts. Es biju šokā. Zvanīju Kaimiņai, un viņa sāka man pārmest, ko es viņu kontrolēju. Tad viņa atnāca uz satikšanos, teica, ka tur tikai 900 kubikmetrus zāģē, alksni un bērzu. Nekādas summas viņa man nenosauca. Prasīju, lai atsūta man līgumu, bet viņa bija noslēgusi tādu simbolisku līgumu, ka visu mežu pārdod par pieciem tūkstošiem 15 hektārus, ko zāģēt. Ko parādīt man bija. Pēc tam vēstulē rakstīja, ka tomēr 10 tūkstošus tur dabūjusi. Kaut gan faktiski pēc daudzuma un sortimenta izzāģēja par 50 tūkstošiem latu. Mūsu attiecības jau tad izveidojās konfliktējošas.
– Un tālāk konflikts pieauga spēkā?
– Viņa mani neklausīja. 2010.gadā es viņai iedevu pilnvaru arī dzīvoklim, lai viņa var izīrēt, maksāt komunālos. Dzīvokli viņa izīrēja, bet komunālos nemaksāja vispār. Uzkrājās milzīgs parāds. Kad jau attiecības bija sašķobījušās, mežs bija izzāģēts, un viņa gribēja pārdot īpašumu, bet sūdzējās, ka neviens neko nemaksā, es sapratu, ka tās ir kārtējās pasakas. Es viņai pilnīgi negaidot jūlijā atsaucu pilnvaras. Viņa par to bija ļoti sašutusi, jo es faktiski izjaucu viņas turpmākos plānus. Viņa gribēja arī pārdot izzāģēto īpašumu. Es prasīju, lai atsūta man grāmatvedības atskaiti par visiem ieņēmumiem, izdevumiem par visiem gadiem. Viņa pēkšņi pieprasīja, lai es atmaksāju viņai tos 30 tūkstošus, ko viņa bija it kā ar fiktīvo līgumu aizdevusi. Es negaidīju, ka viņa būs tik nekaunīga. Prasīs, lai atdodu to, ko nekad man nav devusi.
Es vērsos prokuratūrā. Rīga aizsūtīja uz Limbažiem, tika ierosināts kriminālprocess par krāpniecību. Septembrī viņa sniedza liecības prokuratūrā un tajās atzina, ka līgums bijis fiktīvs ar mērķi izvairīties no tiesu izpildītājiem. Prokuratūra krimināllietu neuzsāka, jo pamatoja ar to, ka es pats esmu līgumu parakstījis, ka viņai nav bijuši krāpnieciski nodomi.
Pēc tam es sapratu, ka man vajag sniegt prasību tiesā, jo krimināllietu nerosina. Prasību par visu zaudējumu piedziņu, gan tehniku, gan mežizstrādi, īpašumu dalīšanu. 2013.gada februārī Vidzemes priekšpilsētas tiesā iesniedzu prasību par zaudējumu 83 tūkstošu latu apmērā piedziņu. Lūdzu arī uzlikt prasības nodrošinājumu. Viņai bez hipotēkas bija māja Ausmas ielā, Rīgā. Taču, kā es iesniedzu prasības pieteikumu, viņa noslēdza dāvinājuma līgumu ar atpakaļejošu datumu, ka viņa jau 2012.gada septembrī visus savus īpašumus uzdāvinājusi savai mātei, līdz ar to viņai nekas nepieder. Prasības nodrošinājumu tiesa noraidīja.
Tā es ar viņu tiesājos jau trīs gadus. Es iesniedzu arī tiesā prasību, lai atzīst aizdevuma līgumu par spēkā neesošu. Viņai bija jāsniedz tiesai paskaidrojumi. Viņa izdomāja visādas pasakas, ka es esot lūdzis tos 30 tūkstošus, nodarījis vēl zaudējumus par 30 tūkstošiem laikā, kad es viņai palīdzēju Carnikavā. Visu ko. Tad viņa iesniedza pretprasību piedzīt no manis 30 tūkstošus, ko it kā esot aizdevusi. Viņa pati uz tiesas sēdēm nenāk. Es domāju, ka viņai vienkārši kauns. Nāk tikai advokāts. Tagad aprīlī jāskatās, ko tiesa lems. Es vairākas reizes mēģināju pret viņu ierosināt krimināllietu, bet man nekas neizdevās.
– Bet notāre Dreimane?
– Es arī pret notāri mēģināju kaut ko pasākt. Aicināju, lai nāk tiesā liecināt, bet viņa atteicās. Man radās doma, ka viņa jau to visu bija izplānojusi kopā ar notāri. Prokuratūra neierosināja arī pret notāri lietu. Prokuratūra uzskatīja – tas, ka viņa nesusi uz cietumu fiktīvo līgumu, tas nav nekas krimināls vai nosodāms. Es saprotu, ka prokuratūra uzskata – ja pie viņiem vēršas cilvēks, kas bijis notiesāts, tad ir bezcerīgi kaut ko panākt. Vismaz tāds iespaids man radās.
– Cik ilgi sabijāt cietumā?
– Sešus gadus. Mani atbrīvoja priekšlaikus. Kad es Kaimiņai atsaucu pilnvaras, viņa man sāka riebt. Zvanīja uz cietumu un sūdzējās, ka es viņai pa naktīm draudot. Ik pa kādiem trim četriem mēnešiem rakstīja sūdzības, arī Ieslodzījuma vietu pārvaldei. No sākuma viņi ticēja Kaimiņai, bet es uzreiz uzrakstīju iesniegumu par apmelošanu un neslavas celšanu. Viņi man atrakstīja, ka veikuši ar Kaimiņu audzinošas pārrunas un nekāds kaitējums nav nodarīts. Kad Liene uzzināja, ka mani plāno atbrīvot priekšlaikus, rakstīja policijai iesniegumus, lai nodrošina viņai apsardzi, ka mani nevar laist ārā. Bija gājusi uz probācijas dienestu, lai mani nelaiž ārā. Lai gan probācijas dienests, kad mani apmeklēja cietumā, teica, ka viss kārtībā un mani var laist ārā, tiesā bija pretējās domās. Arī cietuma administrācija bija pret. Bet prokurors bija par manu atbrīvošanu, līdz ar to atspēkoja visas tās pasakas.
– Kā jūs raksturotu šo kundzi, kāds viņa ir cilvēks?
– Viņa ir traka uz naudu. Jau laikā, kad es viņai palīdzēju Carnikavā, viņa palūdza, lai līgumā rakstu mazāku summu, ko esmu saņēmis par koku izciršanu. To viņa pamatoja ar to, ka īpašnieks esot šausmīgi skops, lai arī viņa varētu kaut ko saņemt. Visu laiku centās kaut ko iegrābt.
– Kāpēc viņai uzticējāties?
– Es nezināju, ka viņai ir 200 tūkstošu parāds, kas bija radies par īpašumiem, ko viņa pirka no 2005. līdz 2007.gadam. Mani brīdināja, bet es nenoticēju, man no sadarbības radies iespaids, ka viņa īpašumu lietās orientējas.
Es domāju, ka tā Artusa izrādīšanās tagad ir tīrais teātris. Viņa un mammas biznesa plāns bija tas, ka viņš tika Saeimā. Tas, ka viņš uzdodas par baigo taisnības cīnītāju, ir tikai tādēļ, lai arī viņš tiktu pie kāda pīrāga.
Red. piez. Labprāt uzklausīsim un publicēsim arī otrās puses viedokli.
Ja citādi nevar ar mani tikt galā, tad cietumnieks, kurš ir nošāvis savu sievu, pat ir labs līdzeklis. Melnais PR is sā…
Posted by Artuss Kaimins on Saturday, 5 March 2016
Avots: Pietiek.com