Ieva Karlsberga facebook publicējusi savu komentāru par kādu veselības sistēmas aspektu. Patiesībā vairākiem aspektiem – par medmāsiņām, par viņu darbu un algu – 300 eiro uz rokas.. Komentārs:
“Beidzot neizturēju. Un te mans komentārs.
“Medmāsiņa: 300 eiro uz rokas, toties siltumā!”
Pēdējā laikā vārds „kvotas” kļuvis gluži vai par lamuvārdu. Kvotas uz izmeklējumiem, kvotas uz analīzēm, kvotas uz pakalpojumiem, kvotas uz… un tā joprojām. Līdz šim ar kvotu sekām nebiju saskārusies, tāpēc tīri emocionāli to kaitīgumu nejutu, bet, izrādās, no kvotām, tāpat kā no veselības problēmām, neviens nav pasargāts.
Nesen nācās pabūt kādā reģionālajā slimnīcā, kur, gaidot savu kārtu uz medmāsiņas pakalpojumu, gandrīz divu stundu laikā, kamēr viņa kavējās (kā man šķita), paspēju izdomāties visu ko: laikam par mani aizmirsuši, neesmu pietiekami svarīgs pacients un tā tālāk…. Beidzot māsiņa atnāca un, no manas sejas izteiksmes sapratusi, ka esmu pārgaidījusies, sāka atvainoties, ka viņa jau steigusies, bet pa ceļam visādi darbi: tad uz operāciju kāds jāaizved, tad blakus nodaļā jāpalīdz, jo naktī nākuši pasaulē deviņi mazuļi, tad analīzes kādam steidzami jāpaņem… Klausoties viņas čalošanā, man kļuva neērti. Kamēr viņa veica pakalpojumu, uz kuru kvotas jau sen beigušās, centos atvainoties par savām iedomām un sāku iztaujāt par darba apjomu. Izrādās, viņa palikusi vienīgā māsiņa uz visu nodaļu, kur iepriekš bija trīs un pat četras. Protams, esot vēl virsmāsa, bet tā šobrīd stumjot pacientu uz operāciju zāli (starp citu, redzēju, kā savu pacientu uz operāciju zāli trīs stāvus zemāk viena pati stumj nodaļas galvenā ārste). Arī dzemdību nodaļā vairs tikai viena māsiņa un vecmāte, kura pati gan bērniņus pieņem, gan analīzes ņem, gan zāles spricē, gan jaunajām māmiņām palīdz tikt galā ar naktī raudošu mazuli. Es klausos, klausos, un man kļūst arvien neērtāk un neērtāk. Bet māsiņa tik smaida un saka: „Nav jau tik traki! Toties strādāju siltumā, un ir jumts virs galvas! Nav kā citiem, kam jāstrādā lietū un aukstumā.” Kad piekrītoši māju ar galvu, viņa mani šokē ar nākamo paziņojumu: „Pensija nāk virsū, bet man uz rokas 300 eiro! Kā lai veido iekrājumus, ja par dzīvokli gandrīz 200 eiro jāmaksā? Bet viss pārējais labi! Esmu vismaz mājās, nevis citā valstī.” Kad gribu jautāt par iespēju strādāt vairākas slodzes, viņa turpina: „Strādāju piecas dienas nedēļā no rīta līdz tumsiņai, bail kājām iet uz pilsētas otru galu, tāpēc nopirku mēnešbiļeti.” Un pati tik smaida…
Tad viņa laipni atvadās un aiziet – steidz pie nākamā pacienta, kuram uzsmaida un laipni kaut ko stāsta.
Jā… Slimnīcā piedzīvotais neliek mani mierā jau vairākas dienas. Savai dakterītei vakar apjautājos, kā tad iet tai māsiņai. Un viņa pastāstīja, ka aizvakar šo māsiņu, kurai maiņa it kā beidzās četros pēcpusdienā, esot aizvedusi mājās vienos naktī.
Varu tikai novēlēt brīdī, kad mūsu algu lēmējiem nāktos nonākt slimnīcā (jo neviens no tā nav pasargāts), satikt šādas sirdsmāsiņas.
Ar 300 eiro algu uz rokas…”
Autors: Ieva Karlsberga