…raksta turpinājums no 1. lapas
Šīs analīzes rezultāts ir divas iespaidīgas tabulas, kas uzskatāmi apliecina „nerezidentu” patieso lomu Latvijas tautsaimniecībā: no 50 pēc apgrozījuma lielākajiem uzņēmumiem 58% ir „nerezidentu” īpašumā, turklāt no pirmā lielāko uzņēmumu desmitnieka vietējam (valsts) kapitālam pieder tikai divi – AS Latvenergo un AS Sadales tīkls.
Vēl nomācošāks ir „rezidentu” pārsvars mīlētāko patēriņa produktu zīmolu saimnieku vidū: no 50 mīlētākajiem patēriņa produktu zīmoliem 62% kontrolē „nerezidenti”, un pirmajā desmitniekā jau atkal ir tikai divi vietējā kapitāla uzņēmumiem piederoši zīmoli – Lido un Rūjienas saldējums.
Lursoft IT valdes locekle Daiga Kiopa šo situāciju komentē šādi: „Publiskotie saraksti vēlreiz apliecina, ka vietējā kapitāla pārstāvība Latvijas lielajos uzņēmumos ir neliela. Kaut arī sākotnēji šķiet, ka daļai dalībnieku kā pārstāvības valsts norādīta Latvija, tomēr, vērtējot šo uzņēmumu dalībnieku sastāvu redzams, ka TOPu galvgalī nonākušie uzņēmumi galvenokārt ir valsts kapitālsabiedrības – Latvenergo, Latvijas Valsts meži, Latvijas Dzelzceļš. Tikai neliela daļa TOPu uzņēmumu, kuru dalībnieku sastāvā nav 100% nerezidentu – ārvalstu kapitāla, faktiski pārstāv Latvijas privāto kapitālu.
Vērtējot TOPu uzņēmumu dalībnieku pārstāvēto nerezidentu valstis, jāteic, ka pašlaik, kad īpaša uzmanība finanšu sektorā tiek pievērsta klienta riska izvērtēšanai, “zini savu klientu” principa ievērošanai u.c. kontrolei, klienta dalībnieku struktūras noskaidrošana ir īpaši aktuāla. Klientu šķirošana ES dalībvalstu un trešo valstu naudas/ kapitāla izcelsme nu jau kļuvusi par visai ierastu praksi. Tomēr, padziļināti šo jautājumu nevērtējot, var nonākt galējībās, kas Latvijas ekonomikai kopumā nebūtu vēlamas. Tā, piemēram, praksē var redzēt virkni gadījumu, kad nerezidents no Eiropas investējis Latvijā, tomēr nākamajā „solī” faktiskais investors ir no, piemēram, Krievijas vai Uzbekistānas.
Šī parādība savukārt liek apskatīt šo jautājumu vēl no cita aspekta. Kā būtisks trūkums informācijas pieejamībai un caurskatāmībai vairākkārt uzsvērts tas, ka tiesiskā forma “akciju sabiedrība” pašlaik nedod iespēju precīzi noskaidrot akcionāru pārstāvības valsti. Šeit gan jāatzīmē, ka jau teju pusgadu ir spēkā Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likums, kas paredz, ka ikvienai juridiskai personai (tai skaitā arī akciju sabiedrībām) jāsniedz informācija par tās patiesā labuma guvējiem, tas ir, tiem, kam pieder vairāk nekā 25 procenti no juridiskās personas kapitāla daļām vai balsstiesīgajām akcijām vai kas to tiešā vai netiešā veidā kontrolē. Tomēr jau pašlaik mēs praksē redzam, ka ne visas juridiskās personas šo normu izpilda vai arī dažkārt paziņošanu veic formāli, piemēram, ja akcionāra – juridiskas personas valsts reģistrēta ārvalstīs, norāda, ka patiesā labuma guvēju nav iespējams noskaidrot.
Raugoties uz nerezidentu ieguldījumiem Latvijas tautsaimniecībā un vienlaikus vērojot politikas veidotāju “uzņemto kursu”, gribētos, lai lēmumi ir konstruktīvi, pragmatiski un izsvērti. Par šo domājot, jāatgādina ekonomista J. Ošleja savulaik izteiktā atziņa: “Ārvalstu investīcijas ir tikai starpmērķis, bet galamērķis – bagāti cilvēki bagātā Latvijā. Lai vietējie uzņēmēji vairāk pelnītu un arī investētu naudu atkal mūsu valstī, valstij kopumā vajadzētu vairāk rūpēties par savējiem!””
Avots: Pietiek.com