Raksta turpinājums no 1. lapas
Pavasarī pārtika – no nātrēm un gārsas
Ainas kundze neslēpj, ka slimošanas izdevumu dēļ viņai mēnesī ēšanai no sava vienīgā ienākumu avota – pensijas – paliek 17 eiro. Seniorei svēta lieta ir komunālie maksājumi, tos viņa regulāri maksā katru mēnesi, parādus nekrāj, tāpat arī ik mēnesi no pensijas atliek 10 eiro malkai. Ainas kundze ir maznodrošinātā, tāpēc saņem no pašvaldības dzīvokļa pabalstu malkas iegādei (142,20 eiro). Tāds pabalsts tiek piešķirts tikai vienu reizi gadā, un ar to ir daudz par maz, lai nopirktu visu sezonā privātmājas apkurināšanai vajadzīgo malku un vēl norēķinātos par tās skaldīšanu un krāmēšanu. Tad savu tiesu prasa ārstēšanās izdevumi un zāles.
Lai iztiktu ar savu knapo rocību, šopavasar pēc slimnīcas Aina pārtikusi no nātrēm, gārsas un citiem pirmajiem zaļumiem. Sajaukusi ar kefīru un tomātu sulu, klāt piebērusi sāli, piekodusi rupjmaizes šķēlīti un jutusies labi paēdusi. Vēlāk atspaids bijusi un joprojām ir pašas dārza raža, ko faktiski izaudzējusi Ainas kundzes laba paziņa Māra Rusova – iesējusi, kopusi un novākusi.
“Nav jau tā, ka man nav, ko ēst. Tikai visiem, kuri brauca ciemos, teicu, – “ jūs man šokolādes tāfelītes un nekādus brīnumus nevedat, es būtu priecīgāka par biezpiena paciņu”. Agrāk, pirms saslimu ar insultu, vienmēr centos izdzīvot, un viss bija labi. Atbrauca savējie, palīdzēja. Kad dēls bija dzīvs, man bija tikai jāpiezvana,” acīs sariešoties asarām, atmiņās kavējas Aina.
Pēc dēla nāves seniorei tuvākie radi ir divas mazmeitas un mazdēls. Divi mazbērni ir ārzemēs, viena mazmeita dzīvo Latvijā, bet citā novadā un viņai ir trīs mazi bērni, par kuriem rūpēties, stāsta seniore un apzinās, ka mazbērniem tāpat ir savas problēmas un viņi tāpat, kad var, palīdz.
Ikdienā Ainas kundzei palīgā pat neaicināti nāk Variņu cilvēki. “Māra Rusova ir cilvēks, kuram varu zvanīt kaut nakts laikā, ja man būs slikti. Marija Krūmiņa palīdz no labas sirds – malciņu sanes. Kaimiņš zāli nopļāva. Pagasta priekšnieks Uldis (U. Birkenšteins – redakcijas piezīme) vienmēr ir atsaucīgs, ja vajag, atved zāles no pilsētas,” pateicas Ainas kundze un piebilst, ka ne jau viņai vienai Variņu pagastā nav viegla dzīve. Esot arī citi seniori, kuri slimo un kuriem liktenis tāpēc samezglojies.
“Domāju, nu būs paradīze”
Aina Brikmane ir tikai nedaudz jaunāka par Latvijas valsti, kurai nākamgad būs 100 gadi. Viņa redzējusi, kā tiek uzbūvēts tagadējais Variņu ciems, bijušais kolhozs “Oktobris”, kurā strādājusi putnu fermā par putnkopēju. Bijusi arī pavāre vietējā skolā un bērnudārzā.
Vai tikai seniorei šo mūsu valsts simtgadi nesanāk gaidīt ar rūgtu sirdi, it īpaši lasot , ka Latvijas valsts simtgades svinības izmaksās gandrīz 60 miljonus eiro?
“Es jums pateikšu, – tad, kad sākās atmoda, domāju, būs paradīze, ticēju, ka būs kaut kas labs, bet tagad esmu visā vīlusies,” atzīst Ainas kundze, iedzimtā variņiete, kura augusi nacionālistiski noskaņotā ģimenē.
Viņa piedzima 1941. gadā. “Kad sāku iet skolā, mājās runāja vienu, bet skolā – citu, spieda mūs stāties pionieros. Bet es piecu gadu vecumā nesu ēst mežabrāļiem. Pašus gan neredzēju. Atpakaļ nācu ar pilnu groziņu ogām un brīnījos, kur tās ogas pašas uzradušās. Toreiz cilvēkus, kuri slēpās mežā un negāja ne vācu, ne krievu armijā, sauca par bandītiem. Tagad bieži atceros tās Atmodas laika vājās sejas, Panteļējevu (Atmodas laika politiķi Andreju Panteļējevu – redakcijas piezīme), kāds viņš izskatījās. Reiz paziņai pat teicu, – “ēd vairāk, citādi drīz sāksi izskatīties pēc Panteļējeva”. Tagad visi (mūsdienu politiķi – redakcijas piezīme) ir tādi nobaroti,” savā vērojumā dalās Ainas kundze.
“Ziemeļlatvija” cer, ka viņai turpmāk atspaidu sniegs biedrība “Palīdzēsim viens otram”, ar kuras vadītāju Ediju Piparu sazinājāmies un kurš solīja Ainas kundzei nosūtīt pārtikas produktus.
Palīdzību seniorei jau sniegusi valmieriete Līga Kliesmete, uzdāvinot dāvanu karti medikamentu iegādei aptiekā.
Savukārt “Ziemeļlatvija” uzdāvināja Ainas kundzei mūsu laikraksta abonementu pusgadam, par ko saņēmēja ļoti priecājās, jo pašai nav naudiņas avīžu un žurnālu pasūtināšanai, bet lasīt gribas.
Bēdu brāļu un bēdu māsu netrūkst
Ainas kundzes viedokli, ka arī citiem vecajiem cilvēkiem nav viegla dzīve, apliecina Smiltenes novada Sociālā dienesta sociālā darbiniece Variņu pagastā Vija Ābele. Viņa “Ziemeļlatvijai” stāsta, ka Variņu pagastā tikai dažiem senioriem, kuri vērsušies Sociālajā dienestā pēc palīdzības un kuru iesniegumi tikuši izvērtēti, norādītie ienākumi (pensija) pārsniedz 300 eiro, bet visi pārējie klienti, vecie cilvēki, bijuši ar zemiem ienākumiem. Turklāt četri Variņu pagastā dzīvojošie seniori ir pavisam vientuļi, viņiem nav neviena apgādnieka, pat mazbērnu ne.
V. Ābele norāda, ka pašvaldība iedzīvotājiem var palīdzēt atbilstoši saviem noteikumiem par sociālās palīdzības pabalstiem, kas tiek piešķirti ģimenes (mājsaimniecības) ienākumu stabilizācijai līdz noteiktam līmenim, ja persona objektīvu apstākļu dēļ negūst pietiekamus ienākumus.
Konkrēti A. Brikmane saņēmusi dzīvokļa pabalstu un pabalstu daļēju medicīnisko izdevumu apmaksai.
Atgādinām, ka par trūcīgu atzīst personu, ja ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir mazāki par 128 eiro, bet par maznodrošinātu, – ja ienākumi uz vienu ģimenes locekli ir mazāki par 306 eiro senioriem vai mazāki par 234 eiro darbspējīgajiem.
Viedoklis
Uldis Birkenšteins, Variņu pagasta pārvaldes vadītājs:
– Gan pilsētās, gan pagastos iedzīvotāju paliek arvien mazāk, un tur neko nevar izdarīt. Lielās pilsētas – Rīga, Valmiera, Liepāja, Daugavpils un citas – piedāvā savus labumus, un iedzīvotāji pārdeklarē savu dzīvesvietu. Kad dzīvesvietu cilvēki bija deklarējuši kaut vai šeit, Variņu pagastā, nodokļi ienāca Smiltenes novada domes budžetā. Tagad nodokļi ir samazinājušies. Un vēl, – jo mazāk iedzīvotāju, jo vairāk problēmu. Novadā paliek dzīvot vecie, vientuļie cilvēki. Nav tā, ka, jo mazāk iedzīvotāju, jo mazāk rūpju. Šādā situācijā liela nozīme ir pašvaldību Sociālajiem dienestiem, tie būtu jāstiprina, nevis jāveic nepārdomātas reformas, samazinot sociālo darbinieku skaitu. Taču primārais ir tas, kāda ir mūsu valsts sociālā aprūpe. Par to ir jāsāk domāt! Pats savām acīm esmu redzējis čeku, kurā prasītā samaksa par zoba izraušanu naktī ir 175 eiro. Tad jāvaicā, – kur mūsu valsts ir aizgājusi un kad valdība beidzot nāks pie prāta? Kam šāds pakalpojums ir pieejams? Ne jau veciem vientuļiem pensionāriem. Taču kādam nauda acīmredzot ir. Lasīju, ka ministrus, Saeimas deputātus un citas augstas amatpersonas nākamgad gaida algu pielikums.
Cilvēkiem pensijas ir tādas, kādas ir, un vecie cilvēki paši nevar uzlabot savu finansiālo stāvokli. Katrs gadījums jāizvērtē individuāli, un šajā gadījumā par Ainu Brikmani jāiesaistās Sociālajam dienestam un jāskatās, kā vēl viņai var palīdzēt.
Autors: “Ziemeļlatvija” Sandra Pētersone / Avots: Facebook Edijs Pipars