…raksta turpinājums no 1. lapas
Uzslavē, ka spējusi aizstāvēt sevi
Tiesnese uzslavēja Airu, ka viņai izdevies sevi aizstāvēt un nav smagu seku. Kā uzzināju, Aira šobrīd trenējas volejbolā un breika dejās, nedaudz spēlējusi arī florbolu un pat īsu brīdi boksējusies. Tiesnese nolasīja Airas pratināšanā iegūtās liecības uzreiz pēc notikušā, jo dažas detaļas viņa bija aizmirsusi, piemēram, ka dūriens vēderā noticis vēl stāvus stāvoklī, ka Aira pamanījusi uzbrucēja apsārtušas acis, kas viņai likušās traka cilvēka acis. Kad nokritusi iesāņus uz muguras, uzbrucējs pārkāpis pāri un ar nazi mērķējis sejā, tad viņa ar roku saķērusi nazi un vienlaikus ar kāju iespērusi pa vēderu vai rajonu zem tā. Uz sejas palikusi tikai skramba. Vīrietis nav mēģinājis atņemt ne telefonu, ne mugursomu, no kuras cīņas karstumā izkritusi zemeņu limonāde.
Advokāts pajautāja, kā cietusī jutusies aizstāvoties.
“Jutu adrenalīnu. Sapratu, ka jāaizstāvas. Jācīnās. Ka nevaru vienkārši stāvēt,” atbildēja Aira. Pēc šiem vārdiem tiesas zālē iestājās klusums. Patiešām var apbrīnot meitenes rīcību uzbrukuma laikā un nosvērtās atbildes tiesā. Ne mirkli Aira tiesā nezaudēja savaldību, kaut gan brīžiem pēc kustībām varēja nojaust, ka ir ļoti grūti un acīs iemirdzas asaras.
Aira kopā ar ģimeni izlēmusi ar probācijas dienesta starpniecību noslēgt izlīgumu ar uzbrucēju, jo vēlējusies uzzināt, kāpēc Jānis viņai uzbrucis un ko viņš domā par notikušo. Tikšanās arī notikusi. Izlīgums attiecas tikai uz morālo kompensāciju, bet neatceļ apsūdzību. Uz tiesneses jautājumu, kāds sods piespriežams Bajāram, Aira atbildēja: “Es nezinu.”
Par telefonu Airai samaksāts. Vienojušies par 2500 eiro morālo kompensāciju, no kuriem 1150 eiro jau samaksāts, bet atlikušo summu cietušais atlīdzinās, ik mēnesi maksājot 150 eiro.
“Neies jau ģimeni izputināt, gan jau cilvēks labosies,” tiesā teica meitenes vecmāmiņa, kura gan raudāja, stāstot par notikušo. “Kad biju aizskrējusi uz parku, mazmeita bija vienās asinīs. Ārsti ātri bija klāt un aizveda uz slimnīcu. Parakstījos, ka neiebilstu pret operāciju – tā bija jāveic, lai saprastu, ko dūriens kaklā nodarījis. Slimnīcā arī teica, ka meitene dikti cīnījusies. Es joprojām nesaprotu, kāpēc bija jādur – varēja atņemt mobilo un viss. Desmit reizes jau esam bijušas pie psihologa, jo mazmeitai bija bail par dzīvību un veselību, agresīva palika, sekmes pasliktinājās.”
Tiesā liecināja arī Airas draudzene Irina, kura stāstīja jau zināmo par pastaigu. Notikušo uzbrukumu nav redzējusi un neko nav dzirdējusi, jo ausīs bijušas austiņas.
“Labais” draugs
Uz tiesu bija izsaukts arī Bajāra bijušais draugs Emīls L., kuru apsūdzētais un viņa vecāki sauc par vaininieku, kāpēc Bajāram bijis jāuzbrūk meitenei. Kopā gājuši skolā un strādājuši, arī apmeklējuši azartspēļu zāles. Līdz sastrīdējušies par to, kurš kuram parādā. Bijis pat ierosināts kriminālprocess pret Emīlu L. par krāpšanu, bet tas izbeigts, jo Bajārs atzinis, ka parādā ir viņš un viņam nauda jāatmaksājot un nekādas izspiešanas neesot. Tajā pašā laikā Emīls L. rakstījis Bajāra mātei, ka gatavs vienoties un segt zaudējumus, jo negribot nepatikšanas (kā viņš tagad saka, savā karjerā zemessardzē). Savus kredītpiedzinējus Bajārs sūtījis pie Emīla, bet viņš vēl augustā pieprasījis Bajāram atdot naudu.
“Abi “labie”, piemelo, tikai viens viltīgs, bet otrs naivs,” pēc tiesas man atzina Jāņa tēvs, kas ļoti pārdzīvo par notikušo un par savu sievu, kurai slima sirds. Stāsta, ka dēls arodskolā apguvis celtnieka arodu, strādājis, tad mācījies par namdari – līdz diploma iegūšanai bija palicis pusgads.
Nebija draugu
“Mēs visus trīs dēlus esam godprātīgi audzinājuši. Jaunākais, Jānis, vienmēr bijis nenobriedušāks, naivāks… Taču ar visu tikām galā,” tiesā stāstīja apsūdzētā māte Inese Bajāre. “Jānis vienmēr bijis draudzīgs un izpalīdzīgs, nekad nav bijušas uzvedības problēmas, diemžēl vienaudžu vidū viņam draugu nebija, tuvākie bija brāļi un ģimenes. Kad satika Emīlu, tad iedomājās, ka tas ir draugs. Kad Emīls uzzināja, ka Jānis no vecmāmiņas mantojis 500 latus, viņš dēlu sāka izmantot – ierosināja iet uz spēļu zālēm, kur viņi naudu nospēlēja. Tad Jānis nolēma atlikt naudu atpakaļ, ņemot kredītus. Tā viņš iekļuva kredītparādos, kurus mēs palīdzējām atmaksāt. Diemžēl līdztekus Emīls viņam izspieda naudu, draudēja Jānim un mums. Kādu laiku likās, ka būs miers, Jānis mācījās arodskolā, bija praksē Zviedrijā, bet atkal sekoja draudi. Un dēls izdarīja lielu kļūdu, domāja, dabūs kādu mantu, izraus telefonu, par ko saņems kādu naudu, ko atdot izspiedējam. Viņam jau nauda bija kontā, bet Jānis baidījās, ka mēs ieraudzīsim, kā viņš to izmanto. Ļoti lūdzu, piedodiet dēlam. Nepaiet ne diena, kad es nelūdzos par meiteni. Lūdzu, dodiet iespēju dēlam mācīties, strādāt, iepazīt draugus.”
“No jūsu teiktā sanāk, ka pie uzbrukuma meitenei vainīgs Emīls L.?” mātei pajautāja tiesnese. No mātes atbildes varēja saprast, ka gluži tā viņa nedomājot, bet dēls mainījies uz slikto pusi pēc iepazīšanās ar viņu. Bijušais draugs atbildi parādā nepalika: stāstīja, ka tieši Jānis viņu izmantojis, melojis par neesošām naudas vajadzībām, aicinājis būt klāt, kad viņš spēlē spēļu zālē, dzēris un pīpējis, uzpircis draugus, lai ar viņu draudzētos.
Tiesai tika uzrādīta izziņa, ka Bajārs martā un aprīlī apmeklējis psiholoģi, lai tiktu galā ar savām problēmām, kas saistās ar naudas pieprasīšanu no viņa.
Uzbrukt nolēmis 40 eiro dēļ
Otrā tiesas diena sakās ar apsūdzētā liecībām. Bajārs stāstīja, ka 26. augustā, kad devies mājās no prakses Zviedrijā, viņam piezvanījis Emīls L., kurš pieprasījis atdot parādu 40 eiro. Ja to neizdarīšot, tad izrēķināšoties ar viņu vai vecākiem un savu naudu vienalga dabūšot. Līdzīgi draudi bijuši arī viņa feisbuka kontā un telefona īsziņā.
“Bija liels uztraukums un stress. Kad atgriezos mājās, 29. augustā ienāca prātā, ka varētu nolaupīt telefonu, pret kuru lombardā varētu dabūt naudu, lai tiktu vaļā no Emīla draudiem,” tiesai klāstīja apsūdzētais.
Kad redzējis, ka meitenei telefons, gaidījis, ka viņa paliks viena. Ar nazi esot centies tikai pabaidīt – tas bija viņa kabatas nazis ar četrus centimetrus garu asmeni, ar kuru viņš Zviedrijā gurķus mizojis. Uzskata, ka ar tādu nazi nav iespējams nogalināt cilvēku. Pēc notikušā uzbrukuma nazi izmetis atkritumu kastē. (Policija to neatrada.) Pieļauj, ka dūriens kaklā un pārējie dūrieni notikuši cīņas gaitā, kad meitene centusies izrauties no viņa tvēriena. Kad abi nokrituši zemē, Bajārs bijis uz viena ceļgala meitenei virsū un tāda pozā, ka nazis tuvu viņas sejai, bet neesot centies durt. Aizmucis, jo baidījies, ka nesaskrien cilvēki. Notikušo emocionāli pārdzīvojot un nožēlojot nodarīto. Meitenes asinis nav redzējis, tikai vēlāk savas, kas tecējušas no pirksta.
Prokurors jautāja, kāpēc nav ņēmis naudu no konta, kur bijis ap 200 eiro? Tā bijusi domāta kredītmaksājumiem, atbildēja apsūdzētais. Kāpēc nav ņēmis meitenei nost telefonu? Bajārs atbildēja, ka neesot to redzējis.
Tad prokurors lūdza nolasīt pirmstiesas izmeklēšanas laikā iegūtās Bajāra liecības, kurās viņš apgalvo, ka redzējis, ka meitenei ir telefons, un tieši to arī gaidījis: vienu meiteni ar telefonu. Vīriešiem baidījies uzbrukt, bet par vecāka gadagājuma cilvēkiem domājis, ka tiem telefons varētu arī nebūt. Naža garums bijis pieci centimetri. Vēderā meitenei iedūris instinktīvi.
Tiesnese pārmeta apsūdzētajam mainīgās liecības par cīņu ar meiteni un duršanu – meitene atšķirībā no viņa gan liecinot konsekventi. Bajārs dažādās liecības pamatoja ar stresu un nespēju visu atcerēties. Tiesnese arī apšaubīja tiesā dzirdēto Bajāra liecību, ka meiteni ar nazi savainojis netīši: “Kā var divas reizes netīši iedurt vienam cilvēkam?”
J. Bajārs tomēr atzina, ka gribējis nozagt mobilo telefonu, bet ne slepkavot. Un meitenei traumas radušās cīņas gaitā…
Pēdējā atklāsme sadusmoja tiesnesi: “Jūsos klausoties, man ir tāda sajūta, ka meitene pati vainīga, ka uzdūrusies nazim! Vai tad viņai nevajadzēja aizstāvēties?”
“Vajadzēja aizstāvēties…” klusu noteica apsūdzētais.
Dūriens varēja būt arī nāvējošs
Kopumā Aira ieguva sešas traumas: dūrienus kaklā, krūtīs, vēderā, griezumu rokā, nobrāzumus elkonī un sejā. Nopietnākā brūce bijusi kakla apakšējā daļā, priekšpusē: pusotru centimetru plata un sešus centimetrus dziļa. Tās dēļ Airu arī operēja – lai pārliecinātos, vai nav iekšēju ievainojumu. Par laimi, dūriens nav bijis bīstams. Nav trāpījis ne miega artērijai, ne lieliem asinsvadiem un ne rīklei – pretējā gadījumā iznākums varēja būt arī letāls, tiesai teica vecākais tiesu medicīnas eksperts Juris Ivulāns, kurš piebilda, ka dūriena virziens rāda, ka brūce nevarēja rasties, meitenei izraujoties no tvēriena un pašai uzduroties nazim. Vēderā brūce bijusi sekla, zemādas līmenī.
Tiesas sēde tika pārtraukta pēc prokurora iniciatīvas un nākamā noteikta 1. februārī. Prokurors sacīja, ka viņam jāpārdomā jauniegūtā informācija, lai lemtu par apsūdzību, iespējams, ko tajā mainītu. Gadījums neesot vienkāršs, viņa izvirzītā apsūdzība – barga. Izskatās, ka arī tiesnesei nebūs viegli lemt par sodu.
Atpakaļ dzīvē
Tikmēr Aira veiksmīgi atgriezusies dzīvē. Sporto un sekmes uzlabojušās. Tiesa, naktīs dažreiz vajājot murgi un vienai esot bail iet pa ielu. Par notikušo runāt nepatīk, pat labākajām draudzenēm pastāstījusi tikai nedaudz. Atzīst, ka sportojot iegūtā fiziskā forma palīdzējusi tikt galā ar uzbrukumu. Un Jānim esot piedevusi.
Arī vecmāmiņai Bajāra žēl, bet jo īpaši viņa vecākus. Tāpat viņa nesaprotot: ja tev dara pāri, kāpēc tad tev jādara pāri citiem?
Starp citu, Jāņa Bajāra feisbuka kontā pēdējais ieraksts veikts tieši 29. augustā, kad notika uzbrukums meitenei. Divarpus stundas pirms nozieguma Jānis dalījies ar diezgan pretīgu videoierakstu, kurā redzams, kā pa ceļu ar cirvi rokās iet cilvēka drēbēs saģērbts pērtiķis…
Avots: La.lv