Garneles, daudzu iecienītās jūras veltes un dietologu ieteiktais olbaltumvielu avots, priecē mūsu garšas kārpiņas un… piepumpē ar indi, tostarp pamanoties pamatīgi papluinīt ekoloģiju.
Kā zināms, garneles lielāko tiesu jau sen nemakšķerē jūrās un okeānos, kā bieži to rāda reklāmās, bet gan tiek kultivētas piekrastes baseinos, kur ūdeni atjauno paisums un atkritumus ieskalo jūrā bēgums.
Šos baseinus, kur tiek audzētas garneles, ir visai grūti nodēvēt par tīriem, jo tajos ir daudz ķīmisko vielu, tostarp urīnskābes, superfosfāts un dīzeļdegviela. Garneles tur tiek apstrādātas ar pesticīdiem, antibiotikām (no kurām dažas attīstītajās valstīs uzskata par organismam kaitīgām), zivju indi, kas satur hloru, nātrija tripolifosfātu un kaustisko sodu.
Garneļu fermas, lai nodrošinātu nepārtrauktu garneļu piegādi lielveikaliem, pēc vairāku avotu apkopotās informācijas, jau ir iznīcinājušas apmēram 38% mangrovju mežu pasaulē, aizvien turpinot nodarīt kaitējumu videi.
Pēc garneļu fermu slēgšanas mangrovju meži atjaunoti netiek, un pamazām tuvējā apkārtne pārvēršas tuksnesī. Jēlas universitātes zinātnieku veiktie pētījumi liecina, ka garneļu ražošanas dēļ vairāk rajoni ir kļuvuši nepiemēroti cilvēkiem: soloncētais ūdens garneļu audzēšanas baseinos radījis augsnes eroziju un ekoloģisku krīzi visā reģionā.
„Lai iegūtu vienu kilogramu garneļu, ir jāizcērt 5 kvadrātmetri mangrovju meža. Turklāt ir jāņem vērā, ka desmit gadu laikā notiek augsnes noplicināšanās, un to nevarēs izmantot turpmākos četrdesmit gadus. Garneļu audzētavas nodara daudz lielāku postu, nekā lopkopības radītā mežu izsīkšana,” norāda Jēlas universitātes zinātnieks Stīvens Mesendžers (Stephen Messenger).
Ja nu tomēr jums ir laimējies atrast savvaļā augušas garneles, kas zvejotas jūras un okeānu kristāltīrajos ūdeņos, un, iespējams, nav piesūkušās ar iepriekšminētajām indēm, tad tomēr ir jāņem vērā, ka ekoloģijai tās tik un tā ir tīrās šausmas. Lai nozvejotu pus kilogramu garneļu, dziļūdens traleri nogalina 2 līdz 20 kilogramus zivju, kas nejauši nokļuvušas zvejas tīklos. Tralera darbību var salīdzināt ar buldozeru, kas „samaļ” veselu meža iecirkni, lai noķertu vienu putniņu. Ar traleri zvejotu garneļu ir tikai 2% no visas nozvejas pasaulē, turpretī uz šīs rūpalas sirdsapziņas ir trešdaļa „nelietderīgā” loma. To vienkārši pārmet pār bortu. Nav zināms, cik zivju, bruņurupuču un citu dzelmju iemītnieku spēj turpināt eksistenci pēc tam, kad pabijuši garneļu zvejnieku tīklos.
Ja runājam par to, cik daudz indes satur garneles, pētnieki, pārbaudot mākslīgi audzētās garneles, atklāja tajās 162 veidu baktērijas, uz kurām neiedarbojās antibiotikas.
Ja vien jūs pats nenodarbojaties ar garneļu zvejošanu, iespējams, vajadzētu desmitreiz padomāt, pirms mieloties ar šīm jūras (jeb pareizāk – piekrastes baseina) veltēm. Maz ticams, ka tuvākajā nākotnē garneļu audzētāji bankrotēs, jo lielveikalu pieprasījums aug augumā. Tātad, šaušalīgā ķēde pārrauta netiks. Un tāpat ir maz ticams, ka garneļu audzētāji mainīs savu attieksmi pret apkārtējo vidi.
Bet nevar noliegt, ka mēs varam mainīt pasauli, ja mainām savu attieksmi pret to. Padomājiet, vai tiešām vēlaties ēst produktu, kura iegūšana iznīcina mežus un jūras iemītniekus, turklāt satur visādus draņķus.
Avots: Puaro.lv