Kristapa Porziņģa un viņa ģimenes ceļš uz panākumiem un labklājību nebūt nav bijis viegls…. Latvijas Televīzijas veidotā dokumentālā filma “Porziņģis. No Liepājas līdz Ņujorkai” atklāj, kādiem pārbaudījumiem Porziņģu ģimene gājusi cauri – ko tādu neviens nenovēlētu piedzīvot pat ļaunākajiem ienaidniekiem.
Dzīves smagāko triecienu Porziņģa ģimene saņēma 90.gadu sākumā – tikai 1,5 gadu vecumā (Kristaps vēl nebija dzimis) traģiski gāja bojā viņu jaunākais brālītis vārdā Toms, nokrītot no daudzstāvu mājas 5.stāva. Kristapa brālis Mārtiņš atklāj, ka ģimene šo zaudējumu ļoti pārdzīvoja, bet lēnām, lēnām izdevās tam tikt pāri: “Es vispār reizēm skatos uz vecākiem un man liekas, kā jūs varējāt pārdzīvot un normāli dzīvot pēc tā,” savus vecākus apbrīno vidējais no brāļiem Porziņģiem.
Viņš arī atklāj kādu visai savādu pagātnes atgadījumu, par kuru viņš neesot stāstījis nevienam – pat ne mātei un tēvam: “Mēs dzīvojām piecstāvu mājā, piektajā stāvā un Krisītis (tā Mārtiņš dēvē savu brāli Kristapu Porziņģi) sešu septiņu gadu vecumā stāsta, ka viņš atceroties, kā pa logu skatījies, kā Jānis nāk mājās. Krisītis tajā dzīvoklī nekad nebija bijis un dzīvojis! Viņš piedzima, kad mēs jau bijām pārvākušies uz māju,” stāsta Mārtiņš. Iespējams, Kristaps kaut kādā veidā šīs atmiņas pārmantoja no saviem vecākiem vai otrs variants – varbūt tiešām kaut kas no debesīm pārdzimst nākamajā, sacījis brālis, piebilstot: “Nezinu, kurš ir īstais variants, bet kaut kādas atmiņas viņam par to ir.”
Ceļš uz veiksmi un panākumiem ģimenei bija smaga darba piepildīts. Bērnībā Porziņģu tētis ar brāļu palīdzību pagalmā uzbūvēja basketbola laukumu no veciem, apdegušiem dēļiem.
Šodien redzamais ir tikai aisberga redzamā daļa, jo brāļu vecāki ieguldīja milzīgas pūles, lai trīs bērnus uzturētu un izaudzinātu par kārtīgiem vīriem.
Brāļu Porziņģu mamma Ingrīda atklāj: “Gāja ļoti grūti, bet veiksmīgi esam izkūlušies no visa tā. Bija visādas krīzes, darbu nebija. Nu traki, kad tev ir trīs bērni un tu nezini, ko pusdienās gatavosi, vai viņiem rītā būs uz skolu nauda bulciņai vai nebūs.”
Mārtiņš stāsta arī par laikiem, kad Kristaps vēl nebija piedzimis – mamma viņam un brālim Jānim iedeva dažus santīmus, lai nopirktu divus banānus – katram pa vienam, jo vairāk viņa vienkārši nevarēja atļauties. “Rēķini pats, cik grūti mums gāja,” viņš sacīja, norādot, ka bija gan labāki laiki, gan sliktāki, taču tos izdevies pārdzīvot. Tas arī palīdzējis norūdīt raksturu.
Kristapa mamma Ingrīda piebilst: “Laikam ir jāiziet visam cauri, tad proti novērtēt tās lietas, kas rodas. Tagad mēs visi ļoti reāli mākam paskatīties uz visu. Kristaps prot novērtēt, un viņam gribas kaut ko labu izdarīt arī citiem, lai citiem arī tiek kāds labums, ja viņš var dot.”
Dokumentālā filma par Kristapu Porziņģi:
https://www.youtube.com/watch?v=wRkW4bSJQo8