1983.gads pasaulē izvērtās ļoti saspringts – jau martā ASV prezidents Ronalds Reigans nosauca Padomju savienību par «ļaunuma impēriju», savukārt 1.septembrī jaunu saspīlējumu radīja Padomju savienības rīcība – tās iznīcinātājs notrieca Dienvidkorejas pasažieru lidmašīnu, un visi 269 cilvēki gāja bojā. Protams, ka pēc šāda pavērsiena aukstais karš draudēja kļūt par karsto, un tā gada 26.septembris varēja kļūt par pēdējo dienu pasaules vēsturē. Šajā dienā pasauli vārda tiešajā nozīmē izglāba Padomju armijas virsnieks Staņislavs Petrovs.
Kā vēsta vēstures portāls «History.com», 1983.gada 25.septembra vakarā apakšpulkvedis Staņislavs Petrovs dežurēja bunkurā «Serpuhova-15» – vietā, kur atradās Padomju armijas satelītu novērošanas un agrās brīdināšanas sistēmas. Īsi pēc pusnakts, iedarbojās agrās brīdināšanas un viss liecināja par vienu – ASV ir uzsākusi kodolkaru pret PSRS.
Sistēma liecināja, ka ASV pret Padomju savienību ir palaidusi piecas kodolraķetes, taču, kā patiesībā izrādījās, brīdinājums bija viltus trauksme – satelīti kļūdaini bija reaģējuši uz saulesgaismas atspīdumu mākoņos netālu no Montanas ASV.
Drošības protokols paredzēja, ka «Serpuhovas-15» darbiniekiem bija jāziņo augstākajai vadībai par jebkādām pazīmēm, kas varētu liecināt par uzbrukumu Padomju savienībai. Petrovs gan nojauta, ka sistēmā ir kļūda. Viņš zināja, ka jaunā satelītu sistēma pieļauj kļūdas, un, loģiski spriežot, amerikāņi būtu palaiduši tūkstošiem raķešu pret PSRS, nevis tikai piecas.
Dažu minūšu laikā Petrovs pieņēma svarīgu lēmumu – ignorēt skaļās sistēmas un sirēnas un paziņoja, ka sistēma kļūdas dēļ radījusi viltus trauksmi. Šāda Petrova rīcība burtiski izglāba visu pasauli no postoša un iznīcinoša kodolkara.
Šis incidents nebija zināms līdz pat aukstā kara beigām, bet vēlāk Petrovs saņēma vairākus apbalvojumus par savu rīcību, un viņu godinājusi arī Apvienoto Nāciju organizācija.
Ko par liktenīgo nakti no 25.uz 26.septembri stāsta pats Petrovs? Šodien 77 gadus vecais Petrovs pirms trim gadiem sniedza interviju laikrakstam «Komsomoļskaja pravda», kur arī atminējās par savu liktenīgo dežūru.
«Mašīna rādīja, ka ticamība ir augsta. Sirēna brēca kā traka. Uz sienas ar lieliem sarkaniem burtiem dega uzraksts «STARTS». Tātad raķete tik tiešām ir palaista. Paskatījos uz saviem dokumentiem. Citi skrēja prom no savām vietām, nāca pie manis… Man nācās pret biedriem pacelt balsi un pavēlēt, lai viņi nekavējoties atgriežas savās vietās. Visu vajadzēja pārbaudīt, jo nevarēja būt tā, ka tik tiešām mums lidotu virsū raķete ar kaujas galviņām,» atminas Petrovs.
Viņš stāsta, ka rīcības plāns bija vienkāršs – atbildīgie dežuranti raķešu daļās saņem no sistēmām informāciju par draudiem, un tad katrs pieņem lēmumu, atbildēt vai nē.
«Visi dati no mūsu bāzes datora dublējās uz augstāko priekšniecību. Viņi tur bija izbrīnīti – kāpēc nav nekādu apstiprinājumu no manis? Pēc pāris minūtēm zvans no priekšniecības – paceļu klausuli un saku: «Es jums dodu melīgu informāciju», tikmēr dežurants īsi atbildēja: «Sapratu!». Jāsaka paldies tam cilvēkam, kurš runāja īsi, bez liekiem jautājumiem, kas tajā brīdī bija nevietā. Noliku klausuli un tajā brīdī atkal iedarbojās sistēma. Ziņoja, ka palaista otrā raķete. Atkal iedegās uzraksts «STARTS». Un trīs minūšu laikā tas notika vēl trīs reizes. Un tad iedegās uzraksts «Raķešu uzbrukums»…» stāsta Petrovs.
Petrovam tika jautāts, cik daudz laika lēmuma pieņemšanai bija atlicis, jo šajā brīdī dežuranti ar «kodolčemodānu» skrēja pie toreizējā PSRS līdera Jurija Andropova. Petrovs stāsta, ka kopš pretinieka raķetes palaišanas brīža līdz PSRS vadības atbildes lēmuma pieņemšanai veikt atbildes triecienu bija nedaudz mazāk par 28 minūtēm. Pašam Petrovam bija 10-15 minūšu laika.
«Tajos brīžos bija jāpaspēj izanalizēt daudz un dažādus faktorus un pieņemt pareizu lēmumu. Laikam jau tiešām nāve draudēja visai pasaulei…
Sacēlu kājās visus pārējos dienestus – speciālisti par vizuālo kontaktu atskaitījās – neko nav redzējuši. Horizontālā radiolokācija – arī nav nekādas informācijas. Pēc tam pateicu vadībai, ka dators kļūdījies, un tik tiešām – tas bija ļoti rets apstākļu kopums – mākslīgā pavadoņa orbīta, infrasarkanais spektrs…» atminas pensijā esošais apakšpulkvedis.
Viņš stāsta, ka ļoti drīz bāzē ieradās galvenais raķešu spēku komandieris – ģenerālpulkvedis Votincevs. Viņš sarunas laikā atklājis, ka Petrovam var piešķirt ordeni.
«Vēlāk sākās pārbaudes un atrada daudz pārkāpumu. Pārdomāja man dot ordeni. Piekasījās: «Kāpēc nav aizpildīts dienesta žurnāls? Es viņiem – kā gan es fiziski varēju kaut ko aizpildīt, ja man vienā rokā bija telefona klausule un otrā mikrofons? Es tajā brīdī devu pavēles.» Un… Uzreiz man pretī – «kāpēc neaizpildīji pēc tam?» Es viņiem atteicu: «Aizpildīšana pēc tam – krimināli sodāma, bet es sēdēt negribu»,» atceras Petrovs.
Pēc gada Petrovs aizgāja no dienesta, tā arī nesaņēmis cerēto paaugstinājumu uz pulkveža pakāpi. Tika baumots, ka tas notika personisku iemeslu dēļ – viņa sieva nopietni saslima. Aizgāja no darba, pārcēlās uz dzīvokli Piemaskavas ciematiņā. 1993.gadā tas pats ģenerālis Votincevs, kurš nevēlējās apbalvot Petrovu, atklāja, kas notika desmit gadus iepriekš.
«Es izglābu pasauli? Nē, nu kas es par varoni? Tā principā bija darba epizode. Jā, tā bija ļoti grūta, bet es labi nostrādāju, un tas viss,» pieticīgs ir Petrovs.
Petrovs kļuva par īstu slavenību ASV un Eiropā – par viņu sāka rakstīt avīzes un veidot raidījumus.
«Vienreiz saņēmu 500 dolārus no Holivudas aktiera Kevina Kostnera. Man par to ir diezgan neērti runāt, bet viņš man pateicās par to, ka mēs toreiz no zemes nenoslaucījām pusi no Štatiem…»
Jautāts, kādā krāsā tad ir tā slavenā «Sarkanā poga», Petrovs atbild: «Laikam tas ir noslēpums, bet… Uz tās pults viņa atradās zem metāliska vāciņa ar svina plombi. Lai neviens netīšām nenospiestu. Tikai… Apakšā tai pat vadi nebija pieslēgti! Līdz pat Černobiļai visās AES bija līdzīga ārkārtas situācijas pogas – tad, kad cilvēks var kļūdaini pieņemt lēmumu, nolēma, ka tikai dators var pieņemt pareizu lēmumu. Pultis nemainīja – datoru atstāja, un sarkanā podziņa bija tikai simboliska.
Tikai man pirms 30 gadiem, izrādās, nācās pašam pieņemt pareizo lēmumu, jo mašīna kļūdījās…»
2014.gadā klajā nāca dāņu režisora dokumentālā filma par Petrovu «The Man Who Saved the World» («Vīrs, kurš izglāba pasauli»). Pateicoties šai filmai, Petrovs dzīvē satika Holivudas zvaigznes Robertu de Niro, Metu Deimonu, kā arī Kostneru, kas ir bijis bijušā armijnieka slēpts dzīves sapnis.
Petrovam 2006.gadā Ņujorkā piešķirta ANO speciālbalva no «Pasaules pilsoņu asociācijas». Tā ir kristāla statuete «Roka, kura tur zemeslodi» ar iegravētu uzrakstu «Cilvēkam, kurš novērsa kodolkaru».
2012.gada februārī Badenbādenē Vācijā Petrovam piešķirta vācu masu mediju prēmija, savukārt gadu vēlāk viņš saņēma arī Drēzdenes prēmiju, kas piešķirta par bruņotu konfliktu novēršanu.
Pats Petrovs tagad dzīvo viens savā dzīvoklī Piemaskavā – viņa sieva nomira 1997.gadā, meita ar ģimeni dzīvo Maskavā, savukārt pie tēva bieži viesojas dēls. Viņa dzīvoklī goda vietā atrodas Vācijā un ASV gūtie apbalvojumi. Tikmēr pats Petrovs, kurš būtībā pasaulei deva otro iespēju, ir ļoti pieticīgs un uzsver:
«Es biju vienkāršs virsnieks, kurš darīja savu darbu. Būtu slikti sākt par sevi domāt kaut ko vairāk, nekā es esmu vērts…»
Avots: History.com / Apollo.lv