Kādi asprātīgi ļaudis ir izveidojuši video, kurā it kā tiek intervēts viens no premjera amata kandidātiem, tāpēc, lūk, kā tas izskatītos un izklausītos, ja politiķi pārmaiņas pēc teiktu, ko domā.. Paši video autori gan brīdina, ka jebkāda publicētā klipa saistība ar realitāti ir nejaušība vai skatītāja iedomas! VIDEO:
Lūk, teksta tulkojums:
“- Premjera kandidāta kungs…
– Nē, nesakiet kandidāts. Mēs jau ar večiem visu sarunājām. Palikušas tikai formalitātes. Un es būšu premjers.
– Nepārtrauciet, lūdzu! Tātad, premjera amata kandidāts…
– Es taču esmu vienīgais. Kādēļ šī komēdija!?
– Oficiāla apstiprinājuma tam nav.
– Nē, nav!
– Bet jūs droši zināt, ka vadīsiet valdību?
– Cieti! Cieti! Tur nav nekādu jautājumu. Nevienam.
– Tātad jūs sakāt: “Cieti!”
– Jā, cieti!
– Nav citu variantu?
– Taču … nē! Es taču sēžu te un nevaicāju, vai raidījumu vadāt jūs, vai arī man ir kādi citi varianti? Tas taču būtu stulbi!
– Tā gan. Jums ir jauna, atšķirīga programma?
– Programma, programma.. Nekā jauna! Pilnīgi nekā jauna. Kā darījām iepriekš, tāpat arī tagad!
– Tad tas nav aktuāli?
– Neaktuāli, nē! Vēlētājam ir īsa atmiņa. Tādēļ viņiem vienmēr grib to pašu.
– Īsumā tas ir?
– Īsumā tā ir sociālā daļa. Kā, piemēram, lielākas pensijas. Bezmaksas medicīna, lielākas algas, atbalsts ģimenēm. Un es nevaru nesolīt, ka gribu tikt savā vietā.
– Kā tas notiek?
– Kā, jūs, nezināt?
– Es neesmu interesējies.
– Tātad cīņa par varu sākas ar to, ka vēlētājam piedāvā kandidātus, kuri viņam neinteresē. Viņš saka: “Nē, lūdzu, jebkuru citu, tikai ne šo!” Tad viņam piedāvā kādu citu un viņš saka: “O, iepriekšējais bija švaks, bet šim nav ne vainas.” Nu, un tad es taisu programmu. Tā, reformas, leiputriju… Visu, ko viņi grib dzirdēt. Tajā pat laikā, prezidents – mūsu čoms un partijas biedrs – mums viss jau sarunāts. Ja mēs visi nebūtu atbalstījuši viņa kandidatūru, viņš nemaz netiktu līdz inaugurācijai.
– Taisnība.
– Nu, tad es kustos, daros un reklamējos, kā nekad iepriekš! Un paralēli runājam, cik miljonus, kādu amatu kuram vajag. Taisam teātri, kādas kuram sarkanās līnijas. Bet es arī netaisos savu muguriņu locīt. Un tad vēlētājs atkal skatās: “Vai, kāds krietns vīrs!” Lai tikai tas otrs netiktu par premjeru! Kolīdz tas ir noticis, mēs uzreiz sākam dalīt krēslus! Un vēlētājs ir dziļā dir*ā! Dir*ā! Dir*ā! Un, lai ko viņš darītu, viņam netikt ārā! Dir*ā! Un tikai šajā brīdī pie viņa atgriežas prāts un atmiņa. No saskaitāmo apmainīšanas vietām summa nesamazinās. Cilvēki taču tie paši – kāda starpība, kas pie stūres!? Un tad atliek.. vai nu ticēt maniem solījumiem… Vai cerēt uz Saeimas atlaišanu! Kad prezidents ir savs čoms.. un tad mēs vienkārši darām visu, kas mums ienāk prātā. Teiksim, pietrūka visiem vietas, pietrūka ministriju. Mēs izdomājām jaunu. Ai, nevaru! Jaunu ministriju. Jauns, smuks portfelītis kandidātam. Vai nav smieklīgi? Nē, nopietni, tas ir ģeniāls risinājums! Tad būs jaunas darba vietas, par ko stāstīt tautai. Tas nekas, ka realitātē.. sēžamvietas kasīšana! Par nodokļu maksātāju naudu. Tur visiem gana vietas būs! Gan mums, gan konkurentiem, gan šoferu dēliem. Un, kad nepietieks … kad nepietiks … Kad nepietiks, mēs uztaisīsism vēl vienu jaunu ministriju! Kurā sasēdināsim visu opozīciju, sākot no kreisajiem un centristiem un beidzot ar citiem maziniekiem.
– Tur arī savi čomi?
– Bez variantiem. Galvenais, ka nākamajās vēlēšanās, vienalga nobalsos par mums. Īsāk sakot, bezdarbnieka pabalsts mums nedraud.
– Kā panāksiet, ka par jums atkal balsos?
– Nu, pirmkārt, vēlētājam ir īsa atmiņa un līdz tam laikam viņš visu būs aizmirsis. Un mēs viņam ar to drusku palīdzēsim. Ai, cik tas viss ir banāls! Mēs pateiksim, ka Latgalē par prezidentu uzskata Lukašenko! Un vēl kādu miljonu ieliksim kabatā šīs problēmas risināšanai.”