Gatis, kurš ir Zemessardzes studentu bataljona zemessargs atklāti pastāsta, kas īsti notiek zemessardzes nometnēs!
Gatis raksta:
Šis raksts ir piespiedu darbs. Līdz daudziem lasītājiem, pat man nezinot, bija nonācis mans iepriekšējais “daiļdarbs ar epitetiem”, kurā savējiem košā lekcijā aprakstīju piedzīvojumus manā pirmajā “zemīšu” pārgājienā. Nudien, tas nebija domāts publiskai lietošanai. Šo rakstu arī pasniegšu savā stilā, taču centīšos turēties pieklājības robežās, cik nu tas iespējams cilvēkam, kas ir bijis NOMETNĒ! ?
Šis ir neliels ieskats tajā, ko ar gandrīz pensionāru, pat ne tuvu sportistu, izdara deviņas dienas zemessardzes nometnē. Jā, jāpiezīmē, ka tiešām izdara… Ja grasies kļūt par zemessargu, tad varbūt raksts tīri labi noderēs. Ceru, ka kādu spēšu atturēt no tik nepārdomāta soļa. ? It īpaši, ja ar sportu esi uz jūs.
Ar ieroci uz mazmājiņu
Pirmkārt, ir nepieciešama motivācija. Ja vēlies paniekoties ar ieročiem, uztaisīt “pašiņu sejasgrāmatai” formā ar ieroci rokās un soļot parādē, tad izmet no galvas stāšanos “zemīšos”. Tā nav motivācija. To var aizstāt formas pirkums militāro lietu veikalā. Un pašaut vari šautuvē. Zemessardzes nometni iesi pat kakāt ar ieroci. Vienu brīdi savu ieroci pat ienīdīsi. Taču tajā pašā laikā tu to sargāsi tā, kā māte sargā jaundzimušo. Domāju, ka tikai mātes uzmanību savam bērnam var salīdzināt ar jauno zemessargu, kurš lolo savu ieroci dziļi Ādažu poligonā. Kāpēc? – to tu uzzināsi tikai tad, kad sāksi dienēt.
Par zemessargiem man bija “aizķēries uzskats” no deviņdesmitajiem. Tie ir lielie puikas, kas grib karot, tāpēc skraida ar ieročiem pa mežu un tēlo kariņu. Piedevām cep desiņas un mācībās tempj alu. Kad šogad iestājos pie “desiņu cepējiem, lieliem puikām, kas tēlo karu,” es atskārtu, cik ļoti esmu maldījies.
Es neesmu Rembo, bet man ir sava motivācija
Katram savs. Es neesmu Rembo, diez vai tāds arī būšu. Bet man ir sava motivācija, kāpēc es esmu Zemessardzē un sava, kāpēc pievienojos Studentu bataljonam. Un joprojām sev un savai motivācijai jautāju, vai esmu piemērots Zemessardzei? Bez pamatīgas motivācijas būs grūti. Fiziskā sagatavotība – nu nezinu… Pagaidām es vēl esmu zemessargs. Ārā gluži nedzen, bet pašam būtu jāsaprotas, ka laiks šo to mainīt – īru paba vietā vakarā jādodas uz trenažieru zāli vai jāpaskrien ar mugursomu plecos.
Atgriežamies pie maniem nobarotajiem vaigiem zem ķiveres dienestā. Esi fiziski un morāli gatavs dienēt zemessardzē pie “muļķīšiem”, kas skraida pa mežu. Pirmajā pusgadā mācības notiek brīvdienās. Kad pa vakariem vari tikt mājās, citreiz jāpaliek kaut kur mežā un jāklausās instruktoru brēcieni. Ja kāds apgalvo to, ka “zemīši” ir vien tāds interešu klubiņš vai desiņu cepēju kantoris – spļauj viņam sejā!!!!!!!!!
Rota vieno atšķirīgus cilvēkus
Rota, kurā dienu (ak tu, tētīt…. ja pirms pieciem gadiem man kāds būtu pateicis, ka es “dienēšu”….), sastāv no pilnīgi dažādiem cilvēkiem. Te ir gan nopietni lielu Latvijas mēroga uzņēmumu valdes locekļi, gan ārsti. Ir puikas, kas strādā kādā kokapstrādes uzņēmumā. Ir celtnieki. Ir programmētāji. Ir klasiskās mūzikas profesionāļi. Taču, apbrīnojamā kārtā, tam pēkšņi nav pilnīgi nekādas nozīmes. Tavi sasniegumi “civilajā” dzīvē brienot pa purvu, ir otršķirīgi. Klasiskās mūzikas pazinējam palīdzēs celtnieks. Jukušajam, kurš iemaldījies zemessardzē un raksta šo stāstu, palīdzēs vesela rota.
Kā es, pilnīgs pārpratums NBS, te ieklīdu? Pats tagad brīnos… Ja man būtu pieticis prāta, es būtu pamatīgāk painteresējies par to, kas mani sagaida. Ja būtu zinājis, es 2015. gada nogalē nebūtu spēris šo soli, jo būtu nobijies. Tas nekas, ka esi vecs tusnis, principā instruktoram uz to ir “pajāt”. Vēl dīvaināk ir tas, ka es šīs “mocības” nenožēloju ne mirkli.
Tagad pacentīšos bez lirikas un savām “mega” atziņām. Par pašu nometni.
Šogad bija divu veidu nometnes. Viena ilga 9 dienas, kurā pabija tie, kas atrada iespējas mācīties pusgada garumā pa nedēļas nogalēm reizi vai pusotru mēnesī. Otrā paredzēta tiem, kuriem nebija šādas iespēja vai kuri iestājās vēlāk. Otrajiem nometne ilga 20 dienas. Es zinu pastāstīt par pirmo variantu.
Testaments pirms nometnes
Dodoties uz deviņām dienām pa skuju taku uz Ādažu poligonu, jau bija skaidrs, ka es tur nomiršu. Piedevām – lielās mocībās. Un vairākas reizes pēc kārtas. Sakārtoju savas juridiskās mantojumu lietas, uzrakstīju vēstuli, kuru ievietoju aploksnē ar uzrakstu “Atvērt mana līķa atrašanas gadījumā Ādažu novadā”. Biju pilnīgi pārliecināts par to, ka, dodoties uz fronti mācību nometnē, mani ķers sarkanā mācību patrona, kas raidīta no slēpņa. Ja neķers tā, tad mani aiz žēlsirdības piebeigs kāds no instruktoriem. Vai, visbeidzot, mani nobeigs paša rotas vai nodaļas biedri kādā klusā naktī par to, ka nevelku šiem līdzi.
Manas cerības neattaisnojās. Par to sāku sašust jau pašā sākumā. Pie nometnes neieraudzīju vārtus ar uzrakstu “Arbeit macht frei”. Tā vietā bija iedzīts miets ar paziņojumu “Uzmanību. Te notiek Zemessardzes mācības”. Mani rotas biedri neļaus man samelot – man bija sliktas priekšnojautas. Biju cerējis uz mācību sākumu līdzīgu, kā kinofilmā “9. rota”, kur rotas komandieris teiks uzrunu: “Aizmirstiet, kas jūs bijāt privātajā dzīvē. Tagad jūs neesat nekas.”
Fiziski nebiju gatavs pat par 10%
Par fizisko runājot ….ooooo-jēēēē – tas man bija īsti laikā! Fiziski nebiju gatavs nometnei pat par 10 %. Mazs pārgājiens līdz mācību vietai un es jau elsoju pēc 50 m noskriešanas ar mugursomu plecos… Vadošais kaprālis man iet nopakaļ un skatās uz mani, kā uz pārpratumu. Kādas mārrutka pēc es esmu “zemīšos” un vēl Studentu “batiņā”? Ejot un “skrienot”, dzirdu arī pārmetumus un aicinājumus braukt mājās. Diemžēl mani neviens nebrīdināja pirms stāšanās “zemīšos” par šo visu. Tēloju muļķi.
Atmetot sev veltīto sarkasmu un humoru, slodze auga ar katru dienu. Par fizisko slodzi nav vērts pat runāt. Es jutos nožēlojams. Taču ir vēl morālā slodze. Protams, ka tevi nenovedīs līdz tam, ka pakārsies tuvējā zarā savās štrumbantēs vai zilajā izolācijas lentā, taču būsi smirdīgs un nomākts. Taču te ir stāsts par motivāciju. Vēlme pēc selfija formā ar ieroci rokā pazudīs trešās dienas pievakarē, kā migla jaukā jūlija rītā. Jā, braukt mājās no nometnes var kaut vai divas reizes dienā. No rīta un vakarā. Izej no ierindas, iezvani pie koka pakārto zvanu un tevi aizvedīs uz bataljonu. Nodosi ieroci, iesi mājās gulēt ar alus kausiņu rokās. Daudzi izstājās. Nav svarīgi cik un kādu iemeslu dēļ. Pamatā, veselības problēmu dēļ. Bija citi iemesli. Taču lielākais vairums palika.
Cilvēks – smilšpapīrs
Viena diena iz nometnes dzīves. Diena saucās “orientēšanās”. Izlaidīšu tādus sīkumus, kā brokastis, pusdienas un vakariņas. No sākuma “mazā” orientēšanās kvadrātkilometra robežās. Tad “lielā”, kas jau norisinājās 9 kvadrātkilometru lielā kvadrātā. Un tad nakts orientēšanās. Tevi pamodinās no rīta sešos. Gulēt aiziesi četros no rīta. Visu dienu smidzinās smalks lietus. Būsi izmircis. Kad no rīta līdīsi ne diži lielā teltī (kur bez tevis gulēs vēl astoņi cilvēki, bet telts būs celta uz grants čupas) tu pārvērtīsies cilvēkā – smilšpapīrā. Principā, piesienot pie liela riteņa un ātri iegriežot, tu būsi ripa, ar kuru slīpēt dimantus. Jā, viss ir bēdīgi. Taču labā ziņa ir tā, ka tev – dimantu ripai – dos gulēt līdz septiņiem rītā. Vienīgi, būs jāpamostas un jāiziet bišķiņ padežūrēt. Sliktā ziņa – ik pa laikam naktī no meža atgriezīsies tavi biedri un arī ies gulēt. Ņemot vērā miega badu, tevi tas tracinās. Sāksies kašķi. Tieši tāpat kā tu, pēc ierāpšanās teltī, pamodinot pat pašu mirušāko, biedrs arī gribēs uzģērbt sauso apakšveļu, pirms ielīst savā guļammaisā. Vietas nav, viss ir saspiests. Somas. Ieroči, uzkabes, ķiveres.
Palikām tumsā
Nakts orientēšanās pasākumā mēs maz izmantojām lukturus, kuri bija aizliegti. Taču pēc orientēšanās nākamajā naktī mums lika nodot visus gaismekļus. Instruktori bija “nikni”. Nodevām lukturīšus. Principā jau nekas traks. Taču sadzīve nometnē ir tāda, ka guli 12 metru diametra teltī. Teltī var iekļūt tikai rāpus. Ja neskaita to, ka Tev jāielien teltī, kurā guļ vēl 8-9 cilvēki, jāatrod sava vieta ar visu somu, uzkabi, ķiveri un ieroci. Un ieroci, kurā lien iekšā nolādētās smiltis. Spīdinām visādus gaismekļus, telefonus un špickas. Līdz pie mums teltī ierāpjas instruktors un paziņo, ka ir uz mums apvainojies. Komanda bijusi – palikt tumsā. Bet mēs dedzinot spīdekļus. Pateica un aizgāja. Mēs, visi teltī esošie, saļimām, kur katrs bija. Gaismas disciplīnas režīms tika ievērots. Kaut kā pa nakti pārdzīvoju visas savas slapjās formas, kas nosētas ar granti.
Klejojošā cirka telts iemītnieki
No vienas puses, manī “dzīvoja” Edgars. No otras – Maija. Man pie kājas – kā nokritu smiltīs, tā gulēju. Par Edgaru es gan esmu pārsteigts. Edgars ir no manas nodaļas. Edgars ir krietni garāks par mani. Un smagāks. Bet viņš tā tur šo visu zemessardzes pasākumu, ka paliek skaidrs, ka šis ir īsts “kapātājs”. Īsumā – ja zemessardzes vienībai būs jāiet pretī ienaidniekiem, pirmais ies Edgars ar ložmetēju, un man sirds būs mierīga. Mūsu klejojošā cirka teltī mitinājās arī divas meitenes. Maija no Jana. Jana acīm redzami ir bijusi ekstremālos apstākļos. Taču mūsu teltī vēl bija daudz pamatīgu veču. Ieskaitot Danielu. Mums pašiem savā teltī ir jāatrod risinājums, lai saprastu, kas ir kas. Bez Daniela vēl bija Sergejs un Mārtiņš.
Bet meitenes…
Nometnē dzēru ūdeni kā govs. Pa dienu iztempu vismaz 3-5 litrus. Taču čurāt gāju reti – labi, ja reizi dienā. Tad arī pirmo reizi aizgāju pie dakterītēm uzvaicāt, vai tas ir normāli. Teica: “Nē”. Un izrakstīja “čurājāmās” zāles. Guļu savā klejojošā cirka teltī. Teju komā. Te ļoti savajadzējās…. Pa tumsu sāku kustēt uz telts izeju un jūtu, ka aizmīzīšu visu Ādažu novadu. Sāku kustēt ātrāk izejas virzienā. Svempjos pāri teltī guļošajiem. Te gulošā princese Maija saka: “Ko tu gribi no manām kājām?”…. Tobrīd man bija pilnīgi pie kājas – Maija, Paija vai vesela rota modeļu kārdinošā apakšveļā… Mani neizbrīnītu un neapturētu nekas! Pat kodolsprādziens mani nespētu apturēt no manas dabiskās nepieciešamības. Izsvempjos ārā no telts, te klāt ir apsardze. “Tev viss kārtībā?” Es četrrāpus no telts izlīdis: “JĀĀĀĀĀ!” Un sāku desot uz tuvējo mežiņu… Skats: es apenēs, ķiverē un ar ieroci rokās ….. Līdz sapņu kokam netiku un apmīzu visu, ko varu. Skaļi. Ar epitetiem. Mīziens bija tik kruts, ka pašam patika. 2004. gada Āzijas cunami, kas nopostīja Klusā okeāna piekrasti, ir nieks, salīdzinājumā ar to, kas bija Ādažos… Nedaudz pārfrāzēšu kādu klasisku filmu… Ja vecuma marasmā man iestāsies doma iet uz desantniekie, inčīgi, vai tur kakājamās zāles arī dod?
Par meitenēm zemessardzē
Nu ļoti gribu pieminēt meitenes zemessardzē. Ne vien Janu vai Maiju no mūsu nodaļas. Mūsu rotas skuķis, beidzot pamatapmācības nometni, saņēma “labāko nometnes zemessarga”, izcīnīja godpilno pirmo vietu. Ej dirst, ja nepatīk, bet skuķi ir “kapātāji”! Purvs, orientēšanās, ierocis kaklā, ķivere galvā. Iztur, es viņām pat netieku līdzi. Daži džeki, kuri aizkārpījās līdz 24 stundu maršam, kā arī bija pirms tam redzējuši to, kas ir armija, piekāpās. Visu cieņu, galvu noliecot! Jūs, mūsu meitenes, esat fantastiskas! Jūs izgājāt to, ko džeki nevarēja. Par sevi nerunāšu.
Jā, es stipri rezervēti stāstu par morālo triecienu, ko izejot no savas komforta zonas, tu saņemsi. Jā, es negribu tev stāstīt par tiem paņēmieniem, kurus pielieto komandējošais sastāvs un instruktori, lai radītu to spriedzes efektu, kurā tev būs jāuzturas. Negribu tev to fīlingu maitāt! Tas ir pašam jāpiedzīvo. Ja tam esi derīgs, tu to sākumā ienīdīsi visu to “salašņu baru” kopā ar visiem instruktoriem. Bet tad tam būtībā tev vajadzētu iepatikties. Tu gribēsi to vēl. Viena no vietām komunicēšanai ar biedriem – klejojošā cirka telts! ?
Labā ziņa. Visa triperēšanās teltī ar trokšņiem un traucēšanu gulēt ir nosacīta. Pēc trešās dienas to neviens vairs neņems vērā. Biju domājis, ka es krācu tikai pēc pamatīgas dzeršanas. Izrādās, ka arī pēc fiziskas slodzītes. Mana krākšana pirmajās dienās esot traucējusi kādam gulētājam blakus teltī – esot padomājis, ka no debesu jumola uz mūsu grēcīgās Ādažu nometnes krīt Boeings vai arī to, ka ar Abrams tankiem tiek demolēts poligons. Nē, es te maķenīt nosnaudos. Piektajā naktī tev jau būs vienalga vai kāds krāc, vai krīt boeingi. Tu ilgosies iemigt tādā pozā, lai trauksmes gadījumā ātri izkļūtu ārā.
Ir par ko parunāt
Vēl vairāk, tu pēc nometnes spēsi komunicēt ar tiem, ar kuriem esi tur bijis. Lai arī cik daiļrunīgi tu par to stāstīsi, citiem tas neinteresēs. Toties tu par savu brāli uzskatīsi to indivīdu, kurš ar tevi ir bijis nometnē. Un tu atradīsi kopēju valodu ar to, kurš ir bijis citā nometnē, bet zina, par ko tu runā. Tev ar viņu izveidosies patiess cilvēcisks kontakts, pat ja šo indivīdu redzi pirmo reizi mūžā. Neatkarīgi no tā, vai viņš ir no Ukrainas, vai Kanādas. Un Jūs kontaktējaties tikai divas minūtes… Laipni lūgts armijā, ja to saproti. ?
Tevī dzīs divas lietas: milzīgu praktisku un teorētisku informācijas kalnu un to, kā Tev ir jāsadarbojas ar saviem biedriem teltī un ārpus tās. Un tas viss fiziskas un morālas slodzes apstākļos, kad smirdīgās apenēs slapjš desosi pa poligonu tā, ka pēdas zibēs.
Par instruktoriem runājot – jebkurš instruktors, kas mums pasniedza jebko – principā “izlikās” pēc pilnas programmas. Taču pati galvenā doma no instruktoru puses bija “team-building”. Mēs pazaudējām blašķes un rācijas. Mums bija visādi iekšējie sūdi. Bija lamas un kašķi. Bet principā mūs mācīja būt vienotai komandai.
“Skrien, Gati, skrien!!!!”
“Skrien, Gati, skrien!!!!” uz mani mauro instruktors priežu mežā Ādažu poligonā! “Gulies, Gati, gulies! Kur tu skrien??!!!” Es metos guļus! “Šauj, Gati, šauj, ko tu guli!? Kur tu gribi šaut, sasodīts? Brēka turpinās. Paceļu līdz abiem nobarotajiem vaigiem nokritušo ķiveri virs acīm, lai noorientētos, kur es esmu atskrējis un uz kuru pusi nu man jāšauj. Nosaku aptuveno ienaidnieka atrašanās vietu. Izbliežu pāris salūtpatronas Trešā ieķeras zviedru ražojuma stroķa sarežģītajā šaušanas mehānismā. Laika, lai meklētu, kur iesprūdusi sarkanā salūtmunīcija, nav. Lai nolādēta tā iepirkuma komisija, kas iegādājās mums šo sūdus, kas pēc katra otrā šāviena iesprūst kaut kur! Visdrīzāk, lai nolādēts arī tas gudrais armijas izgudrotājs, kas izdomājis mums izsniegtās ķiveres! Saka, ka tās esot krievu ≠ zemessardzes mantojums no PSRS laikiem.
Seko kliedzieni brēcieni: “Skrien, Gati, skrien! Kāpēc nedublē komandas????!!!!!” Vairāk kā 70 gadus pēc Otrā Pasaules kara dzirdami brēcieni Ādažu poligonā. Man jau metas melns gar acīm zem ķiveres un brēcieni “Skrien, Gati, skrien” jau nedaudz sāk atgādināt kadrus no Foresta Gampa filmas. Izspļauju no mutes neesošās siekalas, desoju uz priekšu. Pabrēkt jeb padublēt komandas nevaru. Pirmkārt, viņas īsti nedzirdu. Otrkārt, rīklē ir sausums.
Esmu fiziski iznīcināts, morāli vēl turos
Ir kārtējā Studentu bataljona pamatapmācības nometnes diena. Negulēšanas dēļ jau iestājies nogurums. Fiziski jau esmu iznīcināts, no manis pāri palikusi pļekata, kaut gan morāli nedaudz turos. Esot nometnē, tu izjutīsi, cik smagi “drāž” tavu nodaļu instruktori. Jo vairāk izjutīsi drāzienu, jo vairāk tev nāks apjēga par to, ka tavā nodaļā nav kaut kas kārtībā ar komunikāciju. Gribu vēl pieminēt pēdējo 24 stundu maršu, kurā piedalīties kāds ķīselis vairs nevarēja..
Notiek sagatavošanās kaujai. “Kapātāji” – Sergejs un Mārtiņš – drudžaini lādē ložmetēju lentes. Būs kauja. Jums to vajadzētu redzēt. Neesmu vīriešu skaistuma atbalstītājs, jo man vairāk skuķi patīk… Bet pirms marša noekipētos, līdz zobiem apbruņotos vīrus – Jāni, Sergeju, Andri, Juri un vēl citus kadrus – tev vajadzētu redzēt…. Kad Jānis uzkrāmē sev uz kakla ložmetēju, skats ir episks! Dieva vārds, saprotot, ka es tur netieku, sirds paliek mierīgāka. ? Man iztēle ir laba un vēsturi zinu, tāpēc prātā ataust bilžu skati ar leģionāriem no 19. divīzijas.
Lādēdams “magas”, paskatos apkārt. Edgars ir uztaisījis tādu “ģīmīti”, kas saucas “mazam bērnam atņēma dzimšanas dienas svinības”. Paliks mājās. Edgaram ir problēmas ar veselību. Kapteinis, ieraugot šo sejas izteiksmi, apsola aiziet pie mediķiem un pajautāt, vai tiešām čoms netiks tālāk. Tiks. Edgars pēc mazas pagulēšanas un pusdienu pauzes tiek aizvests uz “fronti”. Palīdzu Edgaram paķert līdzi pēc iespējas vairāk patronas. Edgars dodas “kapāt”. Zvērā! (Apsolījos dažiem, kas instruktori, nelamāties ar p… un na…..)
Sabeigtās ekstremitātes
Visi ir prom. Visi karo. Instruktori šaudās. Man ieslēdzas apātija. Pirmo reizi aizeju fiziski atrādīties māsiņām uz ārstu telti. Pirms tam cenšos “notīrīt kaku klučus no kājām”. ? Es smirdu, kā publiskā tualete 1950.gadā dzelzceļa stacijā iekš PSRS. Kad parādu savus papēžus māsiņām, tās norij siekalas… Tie izskatās ļoti riebīgi un smirdīgi. Jā, nometnes primajās dienās nekopu kājas, te nu rezultāts. Nolemju māsiņām nolemju nerādīt vēl pāris caurumus ciskās un nerunāt par nesaprotamo sāpi mugurā. Viņas aizdzīs mājās. Neskatoties uz to, tieku diskvalificēts. Man iesaka vieglas čībiņas. Tādu līdzi nav. Viss ielaists. Viss sapampis. Esmu tizls. Man izraksta antibiotikas, kas vismaz vienu kāju atgriezīs pie dzīvības. Manas ekstremitātes izskatoties nožēlojami. Prom no nometnes es gan neiešu. Pat, ja nomiršu ar asins saindēšanos. Tā nolemju pie sevis.
Lai arī fiziski nebiju gatavs tādam pasākumam, morāli gan biju gatavs. Mani īpaši neķēra instruktoru brēcieni par sagatavotību. Principā visu uztvēru ar “smaidu”. Taču pat tādos apstākļos dažu brīdi biju “negatavs”. ?
Skaļais sirds brēciens
Vēl viena diena. Mums bija apmācība “uguns un kustība”. Ar savām līkajām kājām es vairs nespēju veikt “kustību”, taču centos veikt “uguni”. Kā ir, tā ir. Ko varu, to daru. Pēc mirkļa bija apstākļi, kad sākām vilkties atpakaļ uz nometni. Es, protams, vilkos visiem iepakaļus. Kājas stīvas, neko negribas. Viss sāp. Un tad es pie sevis nolamājos: “Bļ@#$%%, N%$*&*#@! Tūlīt braukšu mājās!!!!!!!!!!!!!” Sirds brēciens bija skaļš. ? Man pat nebija domas, lai kāds to dzirdētu. Pēc mirkļa pie manis pienāca instruktors un teica: “Kad atgriezīsimies nometnē, piesakies pie mediķiem. Bet nedomā stāties ārā no nometnes!” Līdz nometnei gan patiesībā nosoļoju ar kamolu kaklā. Ceturtā vai piektā diena – neatceros kura, bet bija gan visnotaļ smagi.
Sātani, izdzinēji un draugi – instruktori!
Pāris nedēļas pēc lielās nometnes mums bija jauka pasēdēšana ar mūsu instruktoriem. Padzērām tēju un uzkodām bulciņas, lūkodamies zvaigžņu pārņemtajās debesīs. Bez nodaļām, bez pakāpēm un bez personālijām. Parunājoties ar šiem sātana vēstniekiem Ādažu poligonā, saņēmu tieši tās atbildes, par kurām iepriekš bija nojauta. Viņu pienākums ir “drāzt”. Lai tu mācētu izdzīvot ekstremālos apstākļos. Morāli un fiziski smagos apstākļos. Ja tu uzskati, ka tevi pazemo, ej prom no “zemīšiem”. Un vispār tev NBS nav, ko darīt. Taču es tev pačukstēšu baisu noslēpumu – tu pat nespēj iedomāties, kā “drāž” potenciālos instruktorus. Brīvprātīgi, kā statists, piedalījos vienās mācībās. Principā, tas pirmais apmācību līmenis, kas jāiziet zemessargam, ir bērna šļupsti. Es redzēju labi sagatavotus vīrus un sievas, kas pēc diennakts iznāca no meža. Nočakarētus, nojātus, bet nesalauztus. Cik atceros, tikai viens izstājās no mācībām veselības dēļ. Un no mācību poligona viņu veda prom ar ātrajiem, jo viņam bija sabeigta potīte.
Zemessargs pārpratuma pēc
Esmu zemessardzē pārpratuma pēc Es fiziski to nevaru pavilkt. Esmu vecs un tizls. Morāli es to pavilkšu. Un es atradīšu savu vietu šajā organizācijā. Tā ir liela organizācija. Es atradīšu sev pielietojumu. Vecais un tizlais. Daudzi mani draugi un paziņas par manu jauno “arodu” pat iesmēja. Tad dažs labs paziņa un patriots palika nopietns un teica, ka “ja valstī būs sūdi, es arī iestāšos zemessardzē”. Armēņu radio (es) atbild – ne sūda nesanāks. Kad valstī būs nepatikšanas, tu sāksi apgūt karti vai ieroci? Tu tiešām domā, ka pusgads dienestā plus nometne ir tikai selfiju taisīšanai? Domā, ka X stundas patriotus saliks ierindā un katram izdalīs patronas, šaujamo un granātu? Tu tiešām domā, ka valsti var aizstāvēt tā, kā to darīja PSRS mēnesi pēc kara uzsākšanas 1941.gadā? ?
Katras, jebkuras valsts, kurai uzbrūk, valsts pilsoņi lielākoties kļūst par patriotiem. Tas ir vēsturisks fakts. Izņemot PSRS (kas nav valsts) 1941.gadā, kad tur sākās totāla panika. Labi, es “izlaižu” savu slimīgo attieksmi par notikumiem Ukrainā, kaut arī šie paši notikumi varētu būt notikuši pie mums. Tālu neesam no tā. Bet tu tiešām domā, ka “sāksies sūdi” un tu “iestāsies”? Tiksi pie šaujamā un būsi Rembo? Es, tizlenis, labāk trāpīšu mērķī. Un noorientēšos tumšā mežā. Es mācēšu ar rāciju rīkoties un zināšu ko un kam pateikt. Pusgada laikā mani nemulsinās ložmetējs. Izšaušu tā, ka maz neliksies. Kartes, kompasi. Kamooooonnnn, vecais! Arī šaut ir jāmācās. Ir arī jāmācās vientuļi smirdēt Ādažu poligonā. Ir jāmācās tās lietas. Būt kaut kur purvā, būt riebīgos apstākļos. Tikai nesaprotu vienu: kāpēc es, vecais un tizlais pensionārs, to saprotu, bet tu, jaunais un sportiskais, nesaproti? Vai man vienam to vajag?
Kas notiks, ja neiestāsies “zemīšos”?
Nobeigumam, es tev silti iesaku nestāties zemessardzē. Jo tad tev nebūs citas prioritātes. Neieejot pa bataljona vārtiem, tu nebūsi citā pasaulē, kur tavu vērtību nosaka pavisam kas cits, jo ikdienā strādā gaterī vai liela uzņēmuma valdē. Tev tas nav vajadzīgs. Neiestājoties Zemessardzē, tu toč neiegūsi patiesus draugus, kuri tevi vilks līdzi ārā no purva. Piedevām, viņi to nedarīs sirsnīgi un patiesi. Neiestājoties “zemīšos”, Tu neizjutīsi tās lietas, par kurām tu šobrīd nedomā. Savā komforta zonā ir labi un silti. Dīvāns silda. Un dzīvo ar domu, ka “ja būs sūdi, tad es ar’”!
Paldies, ka izturēji manu sarkasmu un apšaubāmo humoru.
P. S. Zemessargi – Mārtiņ. un Ansi – jūs man teicāt, ka “būs grūti, ja iestāšos” 2015. gadā! Vajag taču pabrīdināt cilvēkus, ka būs tāda laža????!!! Par sadirstām kājām un ložmetēju purvā neviens nebrīdināja! ?
Avots: http://stbn.lv/2016/10/zemessargs-parpratuma-pec | Foto: Studentu bataljona arhīvs