Āzijas atkarība no Tuvo Austrumu naftas un gāzes, kā arī tās relatīvi lēnā pāreja uz tīru enerģiju padara to neaizsargātu pret piegāžu traucējumiem caur Hormuza šaurumu, kas ir stratēģisks vājums, ko izcēlis konflikts starp Izraēlu un Irānu.
Irāna atrodas pie šī šauruma, kas apstrādā aptuveni 20% no pasaules naftas un sašķidrinātās dabasgāzes jeb LNG piegādēm. Četras valstis — Ķīna, Indija, Japāna un Dienvidkoreja — veido 75% no šī importa.
Saskaņā ar pētniecības grupas Zero Carbon Analytics analīzi, vislielākais risks ir Japānai un Dienvidkorejai, kam seko Indija un Ķīna. Visas šīs valstis ir lēni attīstījušas atjaunojamo energoresursu izmantošanu.
2023.gadā atjaunojamie energoresursi veidoja tikai 9% no Dienvidkorejas enerģijas struktūras, kas ir krietni zem 33% vidējā rādītāja starp citām Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO) dalībvalstīm. Tajā pašā gadā Japāna vairāk paļāvās uz fosilo kurināmo nekā jebkura cita G7 valsts.
Rakstīšanas brīdī 12 dienu ilgajā Izraēlas un Irānas konfrontācijā, šķiet, ir panākts pamiers, kas pagaidām samazina problēmu iespējamību. Taču eksperti saka, ka vienīgais veids, kā novērst ilgstošo nenoteiktību, ir samazināt atkarību no importētā fosilā kurināmā un paātrināt Āzijas pāreju uz tīriem, vietējiem enerģijas avotiem.
Japāna un Dienvidkoreja ir neaizsargātas
Ķīna un Indija ir lielākās naftas un sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) pircējas, kas šķērso potenciālo sašaurinājumu Hormuza šaurumā, taču Japāna un Dienvidkoreja ir neaizsargātākas.
Japāna ir atkarīga no importēta fosilā kurināmā 87% apmērā no kopējā enerģijas patēriņa, bet Dienvidkoreja importē 81%. Ķīna ir atkarīga tikai no 20%, bet Indija – no 35%, liecina Ember, neatkarīgas globālas enerģētikas domnīcas, kas veicina tīras enerģijas izmantošanu, dati.
Trīs ceturtdaļas no Japānas naftas importa un vairāk nekā 70% no Dienvidkorejas naftas importa, kā arī piektā daļa no tās sašķidrinātās dabasgāzes (LNG), šķērso šaurumu, sacīja Enerģētikas ekonomikas un finanšu analīzes institūta pārstāvis Sems Reinoldss.
Abas valstis vairāk koncentrējas uz fosilā kurināmā avotu dažādošanu, nevis uz pāreju uz tīru enerģiju.
Japāna joprojām plāno līdz 2040. gadam iegūt 30–40% enerģijas no fosilā kurināmā. Tā būvē jaunas LNG rūpnīcas un aizstāj vecās. Dienvidkoreja plāno līdz 2030. gadam iegūt 25,1% no savas elektroenerģijas no LNG, salīdzinot ar 28% šodien, un līdz 2038. gadam to samazināt vēl līdz 10,6%.
Lai sasniegtu savus 2050. gada mērķus attiecībā uz oglekļa emisiju nulles līmeni, abām valstīm ir ievērojami jāpalielina saules un vēja enerģijas izmantošana. Tas nozīmē, ka līdz 2030. gadam katru gadu līdz 2030. gadam jāpievieno aptuveni 9 gigavati saules enerģijas, liecina domnīcas Agora Energiewende dati. Japānai arī katru gadu nepieciešami papildu 5 gigavati vēja enerģijas, bet Dienvidkorejai – aptuveni 6 gigavati.
Japānas enerģētikas politika ir nekonsekventa. Tā joprojām subsidē benzīnu un dīzeļdegvielu, cenšas palielināt sašķidrinātās dabasgāzes importu un atbalsta naftas un gāzes projektus ārzemēs. Jūras vēja enerģiju kavē normatīvie šķēršļi. Japānai ir klimata mērķi, taču tā nav noteikusi stingrus termiņus enerģētikas nozares emisiju samazināšanai.
Dienvidkorejas zemās elektroenerģijas cenas kavē saules un vēja enerģijas projektu rentabilitāti, atturējot investīcijas, kas ir “galvenais faktors”, kas ierobežo atjaunojamos energoresursus, sacīja Kvangī Joms no Agora Energiewende. Viņš teica, ka godīga cenu noteikšana, spēcīgāks politikas atbalsts un citas reformas palīdzētu paātrināt tīras enerģijas ieviešanu.
Ķīna un Indija ir paveikušas vairāk, taču nepilnības joprojām pastāv
Ķīna un Indija ir rīkojušās, lai pasargātu sevi no satricinājumiem, kas saistīti ar mainīgajām globālajām enerģijas cenām vai tirdzniecības traucējumiem.
Ķīna 2024. gadā bija līdere globālajā vēja un saules enerģijas izaugsmē, un tās ražošanas jauda pieauga attiecīgi par 45% un 18%. Tā ir arī palielinājusi vietējo gāzes ražošanu, pat neskatoties uz to, ka tās rezerves ir sarukušas.
Ražojot vairāk elektroenerģijas mājās no tīriem avotiem un ražojot vairāk gāzes vietējā tirgū, Ķīnai ir izdevies samazināt sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) importu, lai gan tā joprojām ir pasaulē lielākā naftas importētāja ar aptuveni