Latviešu valodas mācīšana pieaugušajiem Latvijā gadiem ilgi ir bijusi sadrumstalota, un tagad Izglītības un zinātnes ministrija ir nākusi klajā ar plānu to mainīt.
Iecere paredz, ka turpmāk par visu procesu atbildēs viena iestāde – Latviešu valodas aģentūra. Lai gan gandrīz visi iesaistītie piekrīt, ka kārtība ir vajadzīga, ministrijas sagatavotais ziņojums ir saņēmis pamatīgu kritikas devu no citām ministrijām un ekspertiem. Galvenie iebildumi saistīti ar neskaidrajām izmaksām un to, ka plāns nav pietiekami detalizēts, lai to varētu sākt īstenot dzīvē.
Pašlaik situācija ir diezgan nepārskatāma, jo latviešu valodas kursus organizē vairākas ministrijas, pašvaldības un dažādas aģentūras. Katrs strādā pēc saviem noteikumiem, izmanto atšķirīgu finansējumu un izvirza dažādas prasības gan skolotājiem, gan pašām programmām. Valsts kontrole jau pagājušajā gadā norādīja, ka šāda pieeja nav jēgpilna, jo valstij trūkst kopskata par to, cik cilvēku vispār mācās un kādi ir viņu sasniegtie rezultāti.
Daudzi kursi tiek apmaksāti no starptautiskiem projektiem, kas nozīmē, ka finansējums ir saraustīts un neviens nevar garantēt kursu pieejamību ilgtermiņā. Latviešu valodas aģentūras direktore Inita Vītola atzīst, ka vēsturiski sistēma veidojusies haotiski, jo valsts budžetā nekad nav bijis pastāvīgas naudas tieši šim mērķim. Rezultātā prasības pedagogu kvalifikācijai un mācību līdzekļiem katrā vietā ir savādākas.
Jaunais plāns un Latviešu valodas aģentūras loma
Ministrija piedāvā līdz 2029. gadam pakāpeniski pāriet uz vienotu sistēmu. Tas nozīmē, ka Latviešu valodas aģentūra kļūtu par galveno koordinatoru un vienīgo naudas sadalītāju. Ieceres mērķis ir panākt, lai visiem valodas apguvējiem būtu jāmācās vienāds stundu skaits konkrēta līmeņa sasniegšanai. Tāpat tiktu noteiktas stingrākas prasības pasniedzējiem – viņiem būtu jābūt ne tikai valodas speciālistiem, bet arī jāsaprot, kā strādāt tieši ar pieaugušajiem.
Speciālisti uzsver, ka augstāka kvalitāte neizbēgami nozīmēs arī lielākas izmaksas. Ja no pedagogiem prasīs labāku kvalifikāciju, viņiem būs jāmaksā adekvāta alga. Pašlaik kursu izmaksas ir ļoti atšķirīgas – vienā vietā viena mācību stunda personai izmaksā sešus eiro, bet citur pat desmit eiro. Vienotā sistēmā šīm izmaksām vajadzētu izlīdzināties. Tomēr tieši finanšu jautājums šobrīd rada vislielākās neskaidrības, jo Finanšu ministrija norāda, ka plānotā nauda budžetā nemaz nav paredzēta.
Sabiedriskās politikas centrs “Providus” ministrijas ziņojumu vērtē kritiski, nosaucot to par vilšanos. Centra direktore Sanda Liepiņa uzskata, ka ministrija varēja veikt daudz detalizētāku pētījumu. Piemēram, ziņojumā neesot analizēts, kuri kursu sniedzēji līdz šim strādājuši visefektīvāk. Tāpat tiek pārmests, ka plānā nav pietiekami izvērtēta pašvaldību loma, lai gan tieši tās ir viens no lielākajiem spēlētājiem šajā jomā. Rīgas rīkotie kursi, piemēram, ir tik populāri, ka brīvās vietas tajos pazūd dažu stundu laikā.
Arī Labklājības ministrija nav saskaņojusi šo ieceri. Viņi norāda, ka Nodarbinātības valsts aģentūrai jau ir sava pārbaudīta sistēma, IT risinājumi un mehānismi, kā uzraudzīt mācību kvalitāti. Rodas jautājums, kāpēc jāveido kaut kas pilnīgi jauns, ja daļa no nepieciešamās infrastruktūras jau veiksmīgi darbojas citur. Bažas pauž arī Kultūras ministrija, kura baidās, ka pārejas periodā kursi iedzīvotājiem varētu kļūt nepieejami.
Nākotnes vīzija un nepieciešamie ieguldījumi
Lai jaunā sistēma tiešām sāktu strādāt, būs vajadzīgi ievērojami papildu līdzekļi. Plānots izveidot jaunu moduli pieaugušo izglītības platformā “Stars”, kas vien varētu izmaksāt vairāk nekā 800 000 eiro. Tur būtu pieejama visa informācija par katra cilvēka apmeklētajiem kursiem. Tāpat iecerēts izstrādāt īpašu pašpārbaudes testu, lai cilvēki paši varētu noteikt savu valodas prasmes līmeni, un tas valstij izmaksātu ap 100 000 eiro.
Viens no vērienīgākajiem plāniem ir pašmācības lietotnes izveide latviešu valodas apguvei, kuras izmaksas tiek lēstas pat virs miljona eiro. Latviešu valodas aģentūras vadība uzskata, ka ir pienācis laiks valodas mācīšanu beidzot finansēt no valsts budžeta, nevis tikai paļauties uz starptautiskiem fondiem. Tas ļautu izveidot stabilu un paredzamu sistēmu, kas būtu pieejama visiem, kam tas nepieciešams, tostarp diasporas pārstāvjiem.