Šķiet, viena no cēlākajām rīcībām, ko cilvēks cita labā var darīt – ziedot kaut ko no sevis, lai glābtu dzīvību. Var ziedot, piemēram, savas asinis. Reizēm tiek apdraudēta pašu tuvāko dzīvība, un tad ir jārīkojas. Tā gadījās stāsta galvenajam varonim piecgadīgam zēnam, kura māsiņa smagi saslima..
Slimnīcā smagā stāvoklī tika atvesta trīsgadīgā Liza. Viņas stāvoklis ar katru brīdi pasliktinājās. Steidzami bija nepieciešama asins pārliešana. Uzgaidāmajā telpā atradās meitenes vecāki un brālis, kam tikko bija 5. dzimšanas diena. Zēns bija pārcietis to pašu slimību, ko viņa mazā māsa, tāpēc puisēna asinīs bija izstrādājušies antiķermenīši. Ārsti cerēja, ka brāļa asins pārliešana māsai, izglābs Lizas dzīvību.
Ārstam vajadzēja pierunāt brāli uz šādu rīcību, lai glābtu māsu. Viņš piegāja pie slimās Lizas brāļa un jautāja, vai zēns ir gatavs atdot savas asinis māsai. Puisēna sejā bija redzamas šaubas, taču tad viņš dziļi ieelpoja un sacīja:
“Jā, atdošu, ja tas izglābs Lizu!”
Zēnu noguldīja blakus māsai, un asins pārliešana varēja sākties. Brālis smaidīja, redzot, ka māsas vaigos atkal parādās sārtums. Taču pēkšņi viņš nobālēja, un smaids pazuda no zēna sejas. Puisēns ļoti nopietnā, bet trīcošā balsī jautāja ārstam:
“Kurā brīdī es sākšu mirt?”
Izrādījās, ka puika bija sapratis, ka viņam visas savas asinis ir jāatdod māsai. Domājot, ka pašam būs jāmirst, brālis tik un tā piekrita glābt māsu..
Avots: lemurov.net