Četri mazāk zināmi stāsti, ko Tu nezini par Otro pasaules karu

Postošais Otrais pasaules karš mums lielākoties saistās ar dažām konkrētām kaujām un uzvarām, taču patiesībā tā vēsture glabā ne vienu vien mazāk zināmu stāstu gan par notikumiem Eiropas karalaukā, gan arī Klusā Klusajā okeānā un Āzijā, kur smagas kaujas izcīnīja ASV un “ļaunuma ass” valsts Japāna.

Par notikumiem, kas saistās ar ASV darbībām Otrajā pasaules karā, vēsta arī dokumentālais seriāls “Nacistu mega struktūras: Amerikas karš”, kas “National Geographic” skatāms no sestdienas, 19.janvāra.

Pirms tam “National Geographic” ir apkopojis četrus mazāk zināmus stāstus par Otrā pasaules kara norisēm.

Hitlerieši kaujas laukā nekad nav izmantoši vācu zinātnieku izgudroto zarīnu

1938.gadā vācu zinātnieks Gerhards Šrēders nodarbojās ar lētāka pesticīda meklējumiem, kas ļautu aizsargāt laukus no grauzējiem. Sajaucot fosforu un cianīdu, viņš ieguva vielu, kas bija pārāk toksiska izmantošanai lauksaimniecībā. Īsti pēc tam zāļu lielražotājs “I.G. Farben” informēja armijas vadību par vēl vienu atklājumu – indīgu šķidrumu, ko vēlāk nodēvēja par “Tabun”. Šrēders turpināja pētījumus, līdz izveidoja vēl ko toksiskāku – zarīnu. Tā nosaukums “sarin” cēlies no četriem zinātnieku vārdiem, kas to izstrādāja.

Otrā pasaules kara gados Vācijā bija uzceltas vairākas lielas ķīmiskās rūpnīcas, kurās bija saražoti pat vairāki desmiti tūkstoši tonnu šo indīgo vielu, ar kuru varēja nogalināt miljoniem cilvēku. Kaut arī armijas ģenerāļi uzstāja uz zarīna un “Tabun” izmantošanu, Hitlers tam nepiekrita. Joprojām nav precīzi zināms, kādēļ.

Kāda teorija vēsta, ka, iespējams, Hitleru bremzēja paša pieredze kaujās pie Ipras Pirmā pasaules kara gados. Taču to apšaubīt liek fakts, ka pret koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem nacisti izmantoja cianīda gāzi, kas pazīstama ar nosaukumu “Zyklon B”.

Citi pētnieki uzskata, ka patiesībā nacistiskās Vācijas vadonis baidījies no Sabiedroto atriebības, kas varētu sekot pēc šādu masu iznīcināšanas ieroču lietošanas. Iespējams, ķīmiskie ieroči varēja ietekmēt līdz tam veiksmīgo militāro stratēģiju, kas paredzēja pēkšņu uzbrukumu ar lidmašīnām un tankiem, kuriem seko kājinieki. Ķīmiskie ieroči kājinieku uzbrukumu padarītu neiespējamu. Pēc kara vielu paraugi nokļuva gan britu, gan amerikāņu rīcībā, tad atklājās, ka to sastāvs pētniekiem “ir nezināms”. 1993.gada Ķīmisko ieroču konvencija, kuru ratificējušas 192 valstis, aizliedz zarīna izmantošanu.

Lai turpinātu lasīt, spied TĀLĀK!

Iesaki šo rakstu citiem!

Pievienot komentāru