Pianists un komponists Kristaps Vanadziņš ir nācis klajā ar jaunu skaņdarbu “Vienmēr jūnijs”, kas ir pirmais vēstnesis no viņa gaidāmā solo albuma. Šis projekts ar nosaukumu “Piano is My Temple” ir iecerēts kā personisks un mierpilns ceļojums mūzikas pasaulē.
Autors tajā meklē īpašu telpu klusumam un iekšējām sajūtām, ko spēj sniegt tikai klavieru skanējums. Viņa mūzika aicina apstāties un ieklausīties sevī, radot sajūtu, ka katra note ir daļa no kaut kā lielāka un kopīga.
Pirmais singls “Vienmēr jūnijs” nav tikai stāsts par kalendāro mēnesi. Kristaps Vanadziņš šo laiku raksturo kā īpašu iekšējo stāvokli, kad viss dzīvē šķiet pilnīgs un plaukstošs. Tā ir sajūta, kad gaisma un dzīvība ir savā augstākajā punktā, sniedzot mieru un piepildījumu.
Mūziķis skaidro, ka jūnijs viņa skaņdarbā simbolizē brīdi, kad daba un cilvēka sirds ir pilnbriedā. Iedomājieties ziedošus ceriņus, siltu zemi tūlīt pēc vasaras lietus un tikko pļautas zāles smaržu, kas apreibina. Tie ir gari, saulaini vakari, kuros laiks šķiet apstājies. Tieši šo smaržu, garšu un sajūtu pārpilnību viņš ir centies ietērpt klavieru skaņās, ļaujot klausītājam uz mirkli pārcelties uz savu ideālo vasaru.
Klavieres kā personīga svētnīca
Gaidāmais albums “Piano is My Temple” būs ļoti personisks darbs. Kristaps stāsta, ka, spēlējot vienatnē, viņš izjūt spēcīgu saikni ar mūziku. Viņam šķiet, ka katrai izspēlētajai notij līdzi elpo visa pasaule. Šī klātesamības sajūta ir bijusi galvenais dzinulis, lai radītu albumu, kurā klaviermūzika kļūst par vietu, kur patverties no ikdienas steigas.
Albums nav tikai tehnisks izpildījums, tas ir mēģinājums radīt telpu klusumam un iekšējai pieredzei. Katrs skaņdarbs ir kā pakāpiens dziļāk mākslinieka apziņā. Tur mūzika vairs nav tikai skaņa, bet gan veids, kā izteikt to, ko vārdiem reizēm nav iespējams aprakstīt. Klavieres šeit kalpo kā tilts starp mūziķa iekšējo pasauli un klausītāju.
No latviešu klasiķiem līdz Amerikas dziesmām
Interesanti, ka jaunajā albumā blakus Kristapa Vanadziņa oriģināldarbiem vietu radusi arī citu autoru mūzika. Pianists ir izvēlējies skaņdarbus no tā dēvētās Amerikas dziesmu grāmatas (“The Great American Songbook”) un arī latviešu komponistu darbus. Viņš šo izlasi dēvē par savu personīgo kanonu – tās ir dziesmas un melodijas, kas viņu pavadījušas gadiem ilgi.
Mākslinieks mūziku neiedala žanros vai stingrās robežās. Viņam svarīgākais ir tas, kā melodija viņu uzrunā un ko tā liek sajust. Šie skaņdarbi laika gaitā ir kļuvuši par uzticamiem ceļabiedriem, kas palīdzējuši viņam augt un mainīties. Iekļaujot tos savā albumā, Kristaps Vanadziņš dalās ar savu muzikālo vēsturi, parādot, cik dažāda un tajā pašā laikā vienota var būt klavieru pasaule.