Bērnunama sociālā darbiniece pirmajā tikšanās reizē teica: “Viņš mums tāds jūtīgs.” Tikai mājās pa īstam sapratām, ko tas nozīmē. Bērnunamā Artūrs krita atmuguriski. Nolikts zemē stāvus vai sēdus, taisnu muguru gāzās atpakaļ, apzināti nodarot sev sāpes. Mājās viņš trieca galvu pret grīdu, sienu, vannas malu. Ja laikus nepaspējām uzķert, dažkārt uz pieres palika zilumi. Ar roku sita sev pa seju.
Pašagresija bija veids, kādā viņš centās tikt galā ar dzīvi.
Prieka brīži it kā bez acīmredzama iemesla mijās ar histērijas lēkmēm – vairākas reizes dienā piecas desmit minūtes no vietas. Paņemt rokās, apskaut un samīļot nebija iespējams. Tādu mierināšanas veidu viņš acīmredzot nepazina un plēsās ārā no rokām. Ļāvu izkliegties, viņam vārtoties pa lielo gultu. Sēdēju blakus un turēju aiz kājas, lai no tās neizkrīt.
Un bezspēcībā domāju, ko gan esam izdarījuši. Ko nodarām saviem bērniem, kuriem tajā jānoskatās.
Audžuvecāku kursos brīdināja, ka viegli nebūs, un to arī negaidījām. Taču tādai realitātei nebijām gatavi.
Bērni bērnunamu pastāvēšanai
Pirmo mēnešu murgā bruka mūsu ilūzijas. Pirmkārt, pašiem par sevi – par savām spējām līdz galam pieņemt tik traumētu bērnu. Par savām spējām kaut ko mainīt. Auga dusmas pret sistēmu, kas veido Artūru un viņam līdzīgos bērnus. Un neizpratne par sabiedrību, kas to pieļauj.
Vai Artūra bērnunamā bija vardarbība? Vienaldzība, kas ir viena no vardarbības formām? Vadības iedibināta kārtība, kurā cilvēcībai nav vietas? Zemu algu un rutīnas nomākti darbinieki, kuru darba pienākumos neietilpst bērnu emocionālais stāvoklis?
Lai kādi ir iemesli, skaidrs, ka Artūrs būtu pavisam citāds, ja audžuģimenē būtu nonācis uzreiz vai drīz pēc tam, kad tika nošķirts no vecākiem.
Latvijā audžuģimeņu ir par maz, bet Artūram bērnunams to pusotra gada laikā nebija pat meklējis. Sāka to darīt, tikai tuvojoties viņa divu gadu dzimšanas dienai, pēc kuras viņš no šīs iestādes būtu jāpārvieto uz citu. Bērnunamā man sacīja – nemeklēja tāpēc, ka vecāki pie viņa ik pa laikam (reti, neregulāri, arī reibumā būdami) nāca ciemos. Tas, protams, nav īstais iemesls, jo arī audžuģimenēm ir pienākums nodrošināt saskarsmi ar bioloģiskajiem vecākiem un tās to dara. Taču bērnunamam Artūrs un viņam līdzīgie garantē darbu, ienākumus un galu galā sistēmas pastāvēšanu. Vēl nesen atklājās, ka daļa bāriņtiesu mazākajiem bērniem audžuģimenes pat nemeklē. Tām to darīt nav izdevīgi, jo bērna uzturēšanos iestādē līdz divu gadu vecumam sedz valsts.
Bez pašapziņas
Pāris mēnešus pēc Artūra paņemšanas mūsu dzīve sāka atgriezties sliedēs. Pirmās pazuda dziļās nopūtas. Histērijas lēkmes kļuva retākas.
Artūrs iemācījās, ka nokritis un sasities var skriet pie pieaugušā, kurš viņu pažēlos. Kā balva bija katra diena, kurā viņš nedauzīja galvu. Pēc pusgada pārstāja to darīt pavisam. Karoti pa gaisu vairs nesvieda, taču ēšanas traucējumi palika. Katra ciemošanās ārpus mājas bija liels pārbaudījums. Ja telpā bija uzklāts galds, no tā neatkāpās ne uz mirkli, lai cik labi paēdis būtu.
Pusgadu pēc ienākšanas mūsu ģimenē Artūrs atsāka tikties ar bioloģiskajiem vecākiem. Iepazina viņus no jauna. Vēl pēc pusgada ar bāriņtiesas lēmumu atgriezās pie viņiem pavisam.
Tas, ko gada laikā mēs tā arī iedot nespējām, bija mājas bērniem raksturīgā pašapziņa.
Pie vecākiem atgriezās apjucis, par sevi nepārliecināts dzīves spārdīts bērns.
Gadījumi vai sistēma?
Artūra stāsts nav unikāls. Viņa un Jelgavas bērnunams nav vienīgie, kur bērnus salauž. To zina audžuģimenes un zina adoptētāji. Tos pārstāvošās nevalstiskās organizācijas gadiem centušās mainīt kārtību, kas izdevīga bērnunamiem un pašvaldībām, bet kaitīga bērniem. Par vardarbību iestādēs atkal un atkal runā mācītājs Juris Cālītis, kurš kopā ar sievu Sandru Dzenīti-Cālīti Zvanniekos dod mājas desmitiem bērnu. Informācija par bērnu izsūtīšanu uz internātskolām Latgalē un slodzīšanu psihoneiroloģiskajās slimnīcās nonāca atklātībā jau pirms pāris gadiem, taču nekas nenotika.
Pat tagad, kad zināmi fakti par nežēlīgajām disciplinēšanas metodēm Jelgavas bērnunamā, tā direktore joprojām ir amatā.
Psihoneiroloģiskās slimnīcas darbinieki neslēpj, ka ir bērnunami, kas bērnus tajā ievieto nepamatoti, bet labklājības ministrs turpina pastāvēt uz to, ka runa ir par atsevišķiem gadījumiem, ne kroplu sistēmu kopumā.
Amatpersonas ir kurlas, jo mēs to pieļaujam. Sabiedrība, kas pulcējas piketos un vāc parakstus pret dzīvnieku izmantošanu cirkā, klusē, kad bērnunamos spīdzina bērnus.
“Kāpēc jūs viņu paņēmāt?”
Sabiedrības attieksme ir arī viens no iemesliem, kāpēc paņemt ģimenē svešu bērnu nav viegli.
Tuvākie saprata, bet izskaidrot kaimiņiem un paziņām, kur tev pēkšņi radies vēl viens bērns, ir grūti.
Turklāt pieņemt uz laiku. “Kā, jums viņš būs jāatdod?” Dodoties uz kārtējo medicīnas iestādi, jau zināju, ka pat dzīvē daudz pieredzējuši speciālisti neizpratnē pajautās: “Kāpēc jūs viņu paņēmāt?” Vēl lielāks izbrīns seko, cilvēkam uzzinot, ka mums jau ir savi bērni.
Nezinot, kā atbildēt, dažreiz gribējās ironiski teikt – naudas dēļ. Lasot komentārus pie rakstiem par audžuģimenēm, redzams, ka tas ir visai izplatīts pieņēmums. Mūsu “ienākums” par Artūru bija aptuveni 400 eiro mēnesī (113 eiro atlīdzība par audžuģimenes pienākumu pildīšanu plus bērna uzturnauda, kuras apmēru nosaka pašvaldība). Nav ļoti daudz, taču nav arī tik maz, lai teiktu, ka pieņemt bērnu nevar atļauties finansiālu iemeslu dēļ.
1200 bērnu – vai tiešām daudz?
LTV raidījuma “Tieša runa” formulētā tēma šonedēļ bija “Kad Latvijā vairs nebūs bērnunamu?” Mana atbilde – kamēr nemainīsies sabiedrības attieksme.
Pašlaik Latvijā ir ap 580 audžuģimeņu un ap 1200 tajās augošu bērnu. Vēl tikpat bērnunamos. Tas ir maz. Daudz vairāk Latvijā ir labu, spēcīgu ģimeņu, kas varētu palīdzēt viņiem izaugt. Taču, kamēr sveši bērni būs sveša problēma, par kuru runāt ir neērti, bērnus audzinās sistēma. Pastāvēs iestādes, kurās divgadnieki dauza pret zemi galvu. Kurus paaugušos sloga “psihenēs” un sūta “audzināšanā” uz internātskolām. Un kuri izauguši rada nākamos sistēmas bērnus.
Autori: Evita Puriņa , lsm.lv autore