Artura un Laines stāsts: Kāzām krāto naudu iztērē 527 dienu ceļojumam apkārt pasaulei!

Kāzām krāto naudu Laine un Arturs nolēma iztērēt, divus gadus klejojot pa svešām zemēm ar stopiem un telti mugursomā. Sak, pirms lielā dzīves ceļojuma apskatīsim pasauli. Dzimtenē viņi atgriezās ātrāk, nekā plānots – tikai tāpēc, ka pasēs pietrūka vietas vīzām, toties ar vērtīgu bagāžu – pieciem kontinentiem un 64 valstīm, kurās pabūts 17 mēnešu laikā.

Uz kartes viss izskatījās tik tuvu – ar lidmašīnu līdz Amerikai, tad gandrīz vai rokas stiepienā – Meksika. Patiesos mērogus sāc aptvert tikai uz vietas un pie viena uzzini, ka ASV stopot aizliegts. Laines Pērses un Artura Driņina divu gadu pasaules apceļošanas plāns dabūja pirmo šoku – lai tiktu cauri Ņujorkai, viņiem vajadzēs četras dienas! Un kurš teica, ka ar meksikāņiem varēs sarunāties angliski? Pļāpāt šiem patīk, taču tikai savā – spāņu valodā.

Abiem ceļotājiem pēc vārda kabatā nav jāmeklē – viņi ir labi stāstnieki un piedzīvojumi viens par otru trakāki, jautrāki, brīžiem pat neticami birst kā no pārpilnības raga. Lainei patīk lietu kārtība – pasākumam jāpieliek skaists punkts, tāpēc tagad top visa ceļojuma apraksts grāmatai, varbūt pat divām, jo notikumu sakrājies tik daudz.

Uzsāka viņi savu tūri ar sūri grūti sapelnītiem nepilniem desmit tūkstošiem eiro kontā, ko bija atlikuši kāzām un “neparedzētiem gadījumiem”. Noteikumus izvirzīja spartiskus – braucam ar stopiem, guļam teltī, ēdam “pa lēto”. No aptuveni trīs simti izpētītajām valstīm atmeta salas – transporta dēļ. Pasākuma starts izrādījās aviobiļetes uz Ameriku – tikai par 100 eiro, mazāka cena vairs nebūs. Nu tad jābrauc, tad jau redzēs, kā ies!

Nelegālie stopi un telts notekgrāvī 

Nesapratām, kā tas var būt, ka ASV ceļot ar stopiem aizliegts ar likumu? Nedaudz pabraucām sabiedriskajā, bet cenas – nenormālas. Ņujorkā vispār viss ir dārgs, pat nieka beigelis* – tāda apaļa maizīte ar caurumu vidū un nelielām piedevām – maksā deviņus dolārus.

Sākām pētīt karti, kā cauri pilsētai iziet kājām, parēķinājām – teorētiski mums vajag četras dienas. Ak, Dievs! Gājām benzīntankos un jautājām braucējiem, vai viņi mūs var paķert līdzi. Iesākumā lūgšanās bija pats grūtākais un vēl jāuzmanās no sarga, kas dzina ārā no teritorijas. Kad amerikāņi sadzirdēja mūsu akcentiņu, kļuva pielaidīgi. Kā paši vēlāk skaidroja, ja mēs būtu vietējie, līdzbraucējos neņemtu.

Tā pa gabaliņam vien virzījāmies uz priekšu. Iemanījāmies, ka viņiem ir smago automašīnu apstāšanās vietas ar ēstuvēm, dušu un tualeti. Šoferīši bija atsaucīgi, taču sanāca arī pārpratumi. Daži Arturu noturēja par Laines suteneri, atvēra mašīnas logu un pastiepa roku ar dolāriem. Mums brīnums – kāpēc dod naudu?

Lielo auto šoferi brauc attālumus, kādus mēs pat nevarējām iedomāties. Reizēm pat trīs dienas kopā ceļojām – viņi uzcienā un izguldina, pastāsta par sevi, mēs atkal – par sevi, kāda zeme, kā dzīvojam, ko ēdam u. c. Visi brīnās, ka Latvijā ir tikai divi miljoni iedzīvotāju, kā – visā valstī? Un jums pašiem ir sava valoda un jūs protat arī citas valodas?

Nakšņot teltī ASV ir diezgan droši, jo amerikāņi nav ziņkārīgi – paskatās, laikam kāds bomzītis guļ. Mums tas izdevās pat Lasvegasā. Kamēr gaišs, uzspēlējām – tur iemet automātā kaut vai vienu monētiņu un visu nakti par brīvu nes dzērienus. Vai vinnējām? Pa nullēm – tā tam jābūt. Līdz ar tumsu ārpus pilsētas atradām telts vietu sausā notekgrāvī un mierīgi pārlaidām nakti. Kāda smagā auto šoferīte mums uzdāvināja gāzes deglīti, varējām vārīt roltona zupiņas, vairs nebija jāpārtiek tikai no maizītēm.

No Ņujorkas līdz Losandželosai nobraucām pāri par trīs tūkstoš jūdzēm. Tālāk mūsu ceļš veda uz Meksiku.

Raksta turpinājums nākamajā lapā!

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Leave a Comment