Ir par ko padomāt. Stāsts par Artūru. Vienu no Latvijas sistēmas bērniem.

Todien visa ģimene bijām aizbraukuši izstaigāties pa Jūrmalu. Vienā no Jomas ielas kafejnīcām nopirkām pīrādziņus. Lielākie bērni sāka ēst turpat uz ielas, un es nolauzu gabaliņu, lai iedotu arī nepilnus divus gadus vecajam Artūram, kurš sēdēja ratiņos. Artūrs to nometa zemē. Tāpat viņš izdarīja ar otru un trešo gabaliņu, līdz aptvērām, ka mutē neliks. Bērns, kurš mājās teju nepārtraukti pieprasīja ēdienu un nespēja no galda aiziet bez histērijas, nezināja, ka ēst var, arī laukā esot.

Pāris nedēļu iepriekš Artūrs (vārds mainīts) ar bāriņtiesas lēmumu bija oficiāli kļuvis par mūsu pirmo audžubērnu.

Dažu mēnešu vecumā viņš bija izņemts no ģimenes un ievietots bērnunamā. Pavadījis tur nepilnu pusotru gadu.

“Mēs jau viņus rokās neņemam”

Mājās Artūrs ēda pilnīgi visu. Viena papildporcija, otra. Jau pirmajās dienās iemanījāmies, ka bļodiņa kādam ir jāpietur, pirms Artūrs saprot, ka vairāk dots netiks. Ja ne, pa gaisu lidoja gan bļoda, gan karote.

Pirms Artūrs ienāca mūsu mājās, nepilna mēneša garumā (gaidot bāriņtiesas lēmumu par ievietošanu ģimenē) apciemojām viņu bērnunamā – ik pa dažām dienām, lai bērns pie mums pierastu. Iepazina un pierada, bet nesmaidīja. Arī rotaļlietas viņu neinteresēja.

Lielāko daļu laika Artūrs pavadīja, apātiski sēžot man vai vīram klēpī. Vēlāk citā bērnunamā darbiniece man teica: “Mēs jau viņus rokās neņemam.”

Tobrīd nepajautāju, tikai padomāju – kā iespējams bez rokās ņemšanās nomierināt, piemēram, zīdaini, kurš mocās ar pirmo mēnešu vēdersāpēm vai zobu nākšanu vēlāk? Kā? Bet bērnu raudas nebija dzirdamas ne vienā, ne otrā iestādē.

“Viņš mums tāds jūtīgs”

Apciemojot Artūru, mani visvairāk pārsteidza, ka nepilnus divus gadus vecs bērns ik pa laikam tā nopūšas – dziļi ievilcis elpu, skumji. Kā vecs, dzīves nogurdināts vīrs.

Mājās viņš burtiski atdzīvojās. Jau otrajā dienā izpētīja visas istabas, priecājās par rotaļlietām un smaidīja. Neatkāpās no manis ne soli. Kliedza ik reizi, kad, izkāpusi no automašīnas, lai attaisītu aizmugurējās durvis, pat tikai uz sekundi pazudu viņa skatienam.

Raksta turpinājums nākamajā lapā!

Iesaki šo rakstu citiem!

Leave a Comment