Inese raksturo savu dzīvi kā vientuļu – var paiet pat vairākas nedēļas un vienīgais pieaugušais cilvēks, ar kuru viņa būs komunicējusi, ir bērnu terapeiti. Ciemiņi mājās ir retums, taču sieviete viņus nevaino, bet gan atzīst, ka dažkārt atsvešinātību veicinājusi arī pati, piemēram, apzināti ejot pastaigās ar bērniem sliktos laikapstākļos vai vēlās vakara stundās.
Bērnu invaliditāte ārēji ir neredzama, tādēļ māmiņa sabiedriskās vietās nereti sastopas ar nosodījumu no svešiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka bērnu hiperaktīvo uzvedību ir izraisījusi Ineses neprasme audzināt savus bērnus, nevis, ka tā radusies traucējumu rezultātā.
“Es esmu domājusi – kurš ir tas tilts, no kura nomesties ar bērniem kopā,” saka sieviete.
Par spīti piedzīvotajam, Inesi stiprina cerība uz pārmaiņām. Intensīvā terapija ir manāmi uzlabojusi meitas veselību, tādēļ viņa tic, ka tā varētu pozitīvi ietekmēt arī otra bērna veselības stāvokli. Viņa uzskata, ka vientulība un vienveidīgais dzīves ritms nākotnē nemainīsies, taču padarītā darba augļu redzēšana dara sievieti priecīgu.
Ziņo portāls – Apollo.lv