Tehnika “Trīs stāsti”
Pastāstiet sev skaļi vai uzrakstiet stāstu par notikumu, par kuru jums ir kauns.
Pirmo reizi pastāstiet šo stāstu pirmajā personā – no sevis (“Kad ar mani kaut kas notika, es to izdarīju”).
Pēc tam pastāstiet vēlreiz, pierakstiet to pašu stāstu, bet otrajā personā (“Es atceros, ka ar tevi kaut kas notika. Tad tu izdarīji kaut ko tādu…”).
Visbeidzot iedomājieties sevi Autora-vērotāja lomā un pastāstiet, pierakstiet stāstu trešajā personā “Reiz bija… Reiz viņa …” utt.).
Iedomājieties situāciju, par kuru jūs izjūtat kauna sajūtu filmas veidā, kuru skatāties ar savu iekšējo aci.
Tomēr kā galveno varoni iedomājieties nevis sevi, bet citu cilvēku. Tas varētu būt kāds, kuru jūs patiešām cienat, vai slavenība, kāds, kas jums patiešām patīk.
Tehnika “20 gadus vēlāk”
Iedomājieties, ka ir pagājuši 20 gadi, un jūs esat kļuvis par slavenu motivācijas runātāju.
Savās runās jūs stāstāt stāstu, par kuru jums tagad ir kauns, kā par kaut kādu pavērsienu jūsu dzīvē. Šim stāstam ir mācības, morāle, resursi. Viņa tev ļoti palīdzēja. Viņa tevi kaut kur aizveda.
Ko jūs teiktu cilvēkiem šajā runā? Ja varat iejusties raksturā, izspēlējiet šo priekšnesumu tukšā telpā.
Šķiet, ka nav jēgas kaunēties, bet tā nav.
To, par ko tev ir kauns, iespējams, vairs nevar labot un mainīt.
Tā ir patiesība. Citādi nevar būt. Ir labi sev par to atgādināt.
Bet kāda jēga sevi sist? Kāda jēga kaisīt pelnus uz galvas? Šķiet, ka tam nav nekādas jēgas.
Ja kaunam nebūtu jēgas, jums nebūtu kauna. Bet tas ir tur, kas nozīmē, ka jums tas kaut kādu iemeslu dēļ ir vajadzīgs. Tas veic dažas funkcijas, dažus uzdevumus jūsu dzīvē. To nedrīkst nenovērtēt vai nenovērtēt.
Ko darīt?
Nenotīriet to. Iesācējiem vienkārši atzīstiet savu kaunu. Sakiet: “Jā, tas notika manā dzīvē. Man joprojām ir kauns par to. Tā ir, es to atzīstu. Es ļauju sev just kaunu. Es esmu cilvēks, un man būtu jākaunas.”
5 iemesli, kāpēc mums ir izdevīgi kauns par pagātni.
Kauns ir veids, kā “izciest savu sodu”
Bērnībā atzīt, ka tev bija kauns, ļoti bieži nozīmēja saņemt mātes piedošanu par savu nepareizo uzvedību. Iespējams, ka piedzīvot kaunu pieaugušā vecumā tu tiec galā ar lietām, kuras sev nevari piedot.
Ko darīt?
Vismaz mehāniski sāciet sev iestāstīt, ka piedodat sev šo incidentu. Ar laiku pieņemšana nāks.
2. Kauns ir apspiestas dusmas un autoagresija
Ja adresē nav iespējams izteikt dusmas, tad šī emocija, kā likums, tiek apspiesta vai novirzīta.
Dažkārt tas ir vērsts uz kādu ārpasaulē (nevis uz adresi, bet tomēr ārpasaulē, uz citu cilvēku).
Un reizēm to cilvēks vērš uz sevi, jo dusmas nevar tā vienkārši izšķīst gaisā – tās tomēr atradīs izeju un pielietojumu. Norītas dusmas, turklāt vērstas uz sevi, ir kauns.
Ko darīt?
Sadusmoties! Dusmojieties uz to un tiem, ar kuriem un ar kuriem kauns ir saistīts. Sāc vienkārši izpaust savas dusmas – dusmojies, kad tev ir tāda vēlēšanās. Iemācieties ļaut sev emocijas, kuras jūs uzskatāt par “negatīvām”.
Kauns ir veids, kā atbrīvot sevi no atbildības un nonākt upura stāvoklī.
Cietušais nevar darīt neko citu kā tikai piedzīvot reketa jūtas. Un tas – būsim godīgi – ir ļoti izdevīgi un ērti.
Ko darīt?
Lai neaizķertu Upuri, dodies uz akciju! Pajautājiet sev, ko jūs varat darīt, kādus konkrētus pasākumus jūs varat veikt?
Varbūt varat kādam atvainoties. Varbūt jūs varat kādam kaut ko kompensēt. Varbūt jūs varat izdarīt secinājumus, mācīties un kļūt gudrāki.
Vienmēr kaut ko var izdarīt. Labot un mainīt – nē, bet darīt – jā.
4. Kauns liecina par vēlmi būt ērtiem, labiem un pielāgoties.
Kaunu bieži piedzīvo cilvēki, kuri ir vērsti uz to, lai attaisnotu citu cerības.
Viņiem šķiet, ka, ja viņi ir “labi” (bet patiesībā viņi ir ērti un pretimnākoši), tad viņi būs laipni gaidīti sabiedrībā. Šādi cilvēki kauna sajūtu uzskata par zīmi, ka ar viņiem viss ir kārtībā: ja es tādu izjūtu, tad esmu labs, tikumīgs cilvēks.
Ko darīt?
Padomājiet par cilvēkiem, kuri jums pagrieza muguru kaut kā rezultātā, par ko jums ir kauns (ja tāds ir). Padomājiet par tiem, kas palika pie jums.
Iedomājieties, ka kāds cits izdarījis līdzīgu darbību – vai jūs uzskatītu šo personu par “sliktu”, vai jūsu attieksme pret viņu mainītos? Vienkārši padomājiet par to.
5. Kauns ir augstprātības izpausme un iespēja justies labāk par citiem
Kauns parasti ir saistīts ar citiem cilvēkiem. Piemēram, ja kāds cilvēks dzīvotu uz tuksneša salas, visticamāk, viņš nemaz nebūtu izdarījis to, par ko viņam tagad ir kauns. Un, ja viņš to darītu, viņš tā nejustos.
Ārpus sabiedrības kauns nav dzīvotspējīgs. Daži cilvēki noteikti ir klāt šajā stāstā. Apziņas līmenī var domāt, ka viņi ir labi, cienīgi, bet zemapziņas līmenī viss var būt savādāk.
Jūtot kaunu un domājot par cilvēkiem, kuru priekšā ir kauns, cilvēks it kā pieļauj domu, ka nav pietiekami gudrs, pieredzējis, dāsns.
Viņi nevar saprast un pieņemt, kāpēc viņš tā rīkojās. Viņi nezina, kā pieņemt lietas tādas, kādas tās ir. Viņi var tikai spriest un spriest.
Bet tā nav. Citi cilvēki ir pietiekami spēcīgi, lai stātos pretī darbībai, par kuru kādam ir kauns, un pārdzīvotu to.
Jā, daži nespēs saprast, kāpēc un kāpēc. Bet tās ir viņu tiesības. Ir vērts atzīt cilvēku tiesības kaut ko nesaprast, nepieņemt un tādējādi iegūt savu attiecību pieredzi.
Dažādi cilvēki atradīs dažādus veidus, kā pārvarēt kaunu: kas der vienam, var nederēt citam. Tāpēc ir vērts izmēģināt dažādas tehnikas, lai atrastu “savējo”.
Daži cilvēki dod priekšroku racionālām metodēm. Kad viņi saprot, kas ir kauns, no kurienes tas nāk, kā tas darbojas, no tā vien viņiem kļūst vieglāk. Kādam ir jāiedziļinās tēlos un emocijās.
Kauns ir sajūta, kuru ir grūti labot. Lai uzzinātu, kā ar to tikt galā, ir maz atziņu. Šeit ir vajadzīgs laiks.
Iespējams, pirmajā reizē paņēmieni nedos taustāmu rezultātu, taču ar laiku, tos regulāri lietojot, kauna sajūta sāks atkāpties.