Fakts ir tāds, ka es ne tikai nemazgāju traukus, bet gandrīz vienmēr atstāju lietas izkaisītas pa visu dzīvokli. Sievas lūgumus vismaz salikt vienā kaudzē, ignorēja un turpināja darīt kā parasti. Es pavadīju ļoti maz laika ar savu meitu, sakot, ka man nav laika, ka esmu nogurusi darbā. Tagad saprotu, cik grūti sievai bija veikt daudzus mājas darbus, audzināt bērnu un paspēt strādāt no pirmdienas līdz piektdienai. Un katru dienu būt man par “mammu”, nemitīgi vācot un sakopjot.
Izrādās, ka ar savu uzvedību un rīcību ikdienā parādīju sievai, cik vienaldzīga esmu pret viņas pūlēm un lūgumiem. Es viņu ignorēju kā dzīvesbiedru un kā cilvēku. Kad viņa aizgāja, es sapratu, cik daudz viņa ir izdarījusi mūsu ģimenes labā. Es to nenovērtēju, un tagad man ir ļoti žēl. Tas atgrieztu šo laiku. Jā, es nēsātu viņu rokās un darītu visu, ko viņa lūdz! Viņi saka, ka mums ir patiesība, mēs to nenovērtējam, bet, kad to pazaudējam, mēs raudam.