Labas pārvaldības organizācija IMPACT 2040 vērsusies ar lūgumu LR Aizsardzības un Veselības ministrijās, norādot uz jaunu akūtu problēmu – valstij nepieciešamo medikamentu rezervju krājumu veidošana, kam steidzami nepieciešams risinājums, lai Latvijas iedzīvotājiem atgrieztu tik nepieciešamo stabilitātes izjūtu.
“Medikamentu rezervju veidošana ir īpaši svarīgi situācijā, kad sabiedrība, valsts pārvalde, mediķi un iedzīvotāji vēl nav paspējuši atgūties no iepriekšējā trieciena – COVID19 krīzes. Šis jautājums attiecas ne vien uz Veselības ministrijas attiecīgo departamentu, bet gan ir risināms Ministru kabineta līmenī. Tāpēc aicinām valdību, it īpaši Aizsardzības ministriju, nekavējoties rīkoties, lai Latvijas teritorijā nodrošinātu stabilus zāļu un medicīnas materiālu uzkrājumus un to decentralizētu uzglabāšanu – kam būtu jābūt neatraujamai daļai no valsts krīzes plāna ārkārtas situācijas gadījumā.
Kā analizē Dr.P.Apinis savā rakstā “Militārās kravas jau atvestu, bet zāles nevestu neviens. Zāļu un pārsienamā materiāla rezervēm šobrīd būtu jāpievērš īpaša uzmanība.” Pēc mūsu rīcībā esošās informācijas miera apstākļos Latvijas zāļu ražotāji spēj nodrošināt tikai zem 10% no valstī nepieciešamajiem medikamentiem. Līdz ar to ir nepārprotami, ka Latvija kā valsts ir lielā mērā atkarīga no importa, kas būs apgrūtināts vai nebūs pieejams krīzes situācijā. Turklāt, tā kā medikamenti šobrīd tiek uzglabāti centralizēti, tad krīzes situācijā var tikt būtiski apdraudēta medikamentu pieejamība lauku teritorijās,” norāda Anita Laima Lancmane, NVO IMPACT 2040 valdes locekle.
Viņa uzsver, ka globālās izmaiņas medikamentu un izejvielu piegādēs, ko demonstrē karš Ukrainā un “lokdauns” COVID 19 pandēmijas laikā ir radījis ievērojamas grūtības līdzšinējām komerciālajām zāļu piegādes ķēdēm nodrošināt iedzīvotājiem vitāli svarīgus medikamentus. Daudzi medikamenti kļuva deficīts vai vispār nebija pieejami. Līdz ar to, no civiliedzīvotāju skata punkta, ir būtiski savlaicīgi nodrošināt medikamentu un medicīnas produktu rezervju veidošanu Latvijā, it īpaši reģionos.
Ir pieejami dati, ka medikamenti no ražotāja līdz slimnīcām un aptiekām nonāk gada laikā. Neraugoties uz līdzšinējo lielo valsts pieredzi, plānošanu un noslēgtajiem piegādes līgumiem, krīzes situācija pierādīja, ka joprojām var rasties medikamentu piegādes kavējumi gan tehnisku, gan subjektīvu kļūdu dēļ, kā rezultātā vitāli svarīgi medikamenti iedzīvotājiem vispār nav pieejami.
“Mēs apzināmies, ka ir apstākļi, kurus valsts var kontrolēt, un ir tādi – ko nevar kontrolēt. Tādēļ uzskatām, ka sabiedrībai ir tiesības zināt, kas pašlaik tiek kontrolēts no valsts puses zāļu rezervju izveidošanas procesā, pie kā valdība strādā un kādi riski ir tikai identificēti, bet to novēršana nav uzsākta. Potenciālais zāļu deficīts globālajās krīzes situācijās rada pacientiem bailes, neuzticēšanos valdībai. Ikvienam ir skaidrs, ka karš rada nestabilitāti globālās zāļu piegādes mehānismos, kā arī medikamentu pieprasījuma strauju pieaugumu, tai skaitā bēgļu pārvietošanās dēļ.
Gan Ukrainas piemērs, gan Covid mums māca, ka iedzīvotājiem ir svarīgi zināt valsts stratēģiju un gatavību krīzes situācijām medicīnas jomā. Jo piegāžu ķēdes pārrāvuma gadījumā visvairāk cietīs tie, kas nevar gaidīt savas zāles vienu vai divas dienas. Tāpēc medikamentu rezervju neesamība valstī ir ne tikai nolaidība, bet var radīt arī letālas sekas,” piebilst A.Lancmane.