Rīgā aizvadīta pirmā konference, kas pilnībā veltīta mediju lomai nacionālās drošības sistēmā. Pasākumā tikās gan vietējie, gan starptautiskie eksperti, lai spriestu par to, cik aizsargāti jūtas žurnālisti un kā uzlabot informācijas apriti krīzes situācijās.
Galvenā atziņa ir skaidra – bez spēcīgiem un drošiem medijiem valsts aizsardzība nav iedomājama. Speciālisti uzsvēra, ka žurnālistiem ir jābūt spējīgiem strādāt bez bailēm no uzbrukumiem vai pašcenzūras, jo tieši viņi palīdz sabiedrībai saprast sarežģītus drošības jautājumus.
Viens no lielākajiem izaicinājumiem šobrīd ir savlaicīgas informācijas pieejamība. Ģeopolitikas pētījumu centra pētnieks Jānis Kažociņš norādīja, ka žurnālistiem bieži vien pietrūkst operatīvu datu no drošības iestādēm. Ja mediji saņemtu skaidrojumus ātrāk, viņiem būtu daudz vieglāk iedzīvotājiem izstāstīt, kas notiek un kāpēc. Tas ir īpaši svarīgi laikā, kad kaimiņvalstu propaganda cenšas sagrozīt faktus savā labā.
Pētnieks uzskata, ka valsts iestādēm vajadzētu būt atvērtākām. Nav runa par slepenu metožu vai avotu izpaušanu, bet gan par tādas informācijas sniegšanu, kas palīdzētu žurnālistiem strādāt profesionālāk. Ja medijiem ir pilna bilde par notiekošo, sabiedrība mazāk pakļaujas baumām un nepatiesām ziņām. Tas rada lielāku uzticēšanos valstij kopumā.
Konferencē tika apspriesta arī Lielbritānijas pieredze, kur jau vairāk nekā simts gadus darbojas īpaša padome. Šīs institūcijas galvenais uzdevums ir atrast zelta vidusceļu starp valsts noslēpumiem un sabiedrības tiesībām zināt patiesību. Tā ir sistēma, kas balstās uz savstarpēju cieņu un dialogu, nevis uz stingriem likuma pantiem vai sodiem.
Džefrijs Dods no Lielbritānijas skaidroja, ka viņu sistēma piedāvā medijiem padomus. Ja kāds materiāls varētu apdraudēt nacionālo drošību vai cilvēku dzīvības, padome par to brīdina redaktorus. Gala lēmumu par publicēšanu joprojām pieņem pats medijs. Pieredze rāda, ka lielākā daļa žurnālistu apzinās savu atbildību un nevēlas kaitēt valstij. Šāda brīvprātīga sadarbība palīdz izvairīties no nevajadzīgiem konfliktiem un stiprina drošību.
Žurnālistu personīgā drošība nav tikai viņu pašu darīšana – tas ir nacionālās drošības jautājums. Sabīne Sīle no “Ilgtspējas fonda” uzsvēra, ka brīvā valstī nedrīkst pieļaut situāciju, kurā mediju darbinieki tiek ķengāti vai fiziski apdraudēti sava darba dēļ. Ja žurnālists sāk baidīties un izvēlas par kādām tēmām nerakstīt, zaudētāja ir visa sabiedrība. Demokrātija var pastāvēt tikai tad, ja informācija ir brīvi pieejama un atklāta.
Latvijā jau ir apstiprināts speciāls drošības plāns žurnālistiem līdz 2027. gadam. Tas paredz trīs virzienus: drošākas vides radīšanu, sabiedrības izpratnes veicināšanu un konkrētus aizsardzības pasākumus. Žurnālistu organizācijas jau gadiem ir norādījušas uz šādas pieejas trūkumu, un tagad šis jautājums ir kļuvis aktuāls ne tikai pie mums, bet visā Eiropas Savienībā.
Latvijas Žurnālistu asociācijas vadītāja Anastasija Tetarenko-Supe pauda gandarījumu, ka lietas beidzot ir izkustējušās no punkta. Viņa atzina, ka nozarei būs vajadzīgs laiks, lai pielāgotos jaunajai realitātei, taču ir būtiski, ka drošības iestādes un ministrijas ir gatavas runāt. Žurnālisti ir atkarīgi no daudzām organizācijām, un kopīgs darbs ir vienīgais veids, kā sakārtot sistēmu.
Konferences noslēgumā tika sperts arī praktisks solis – iesaistītās iestādes parakstīja sadarbības memorandu. Tas kalpos kā pamats turpmākai rīcībai, lai uzlabotu komunikāciju starp tiem, kuri sargā valsti, un tiem, kuri informē sabiedrību. Šis dialogs ir sākums ilgtermiņa darbam, lai Latvija būtu drošāka vieta gan žurnālistiem, gan ikvienam iedzīvotājam.