Pie Jaunpēterniekiem mežā dzīvo kāda skatītāja norādītais cilvēks, par kuru apkārtējie ir satraukušies. Kāda Jaunpēternieku iedzīvotāja BezTabu vadītājai stāsta, ka vīrietis mežā ir uzcēlis būdiņu un tur dzīvo, viņam esot psihiski traucējumi, taču māte savu dēlu ar parakstu ir izņēmusi no psihoneiroloģiskās slimnīcas.
Vīrieša vecmāmiņa piekrīt doties līdzi filmēšanas grupai, lai parādītu, kurā vietā mežā uzturas viņas mazdēls. Viņa stāsta, ka viņš divas vai pat trīs reizes ir atradies psihoneiroloģiskajā slimnīcā un rīcībspēja viņam nav atņemta.
Meža iemītnieks uzskata, ka viņam tur ir labi un vēlētos, lai neviens viņu neaiztiek. Vīrietis neizrāda agresiju pret svešiniekiem, taču pret tuviniekiem gan. Vecmāmiņa atzīst, ka viņai ir bail no pašas mazdēla – 30 gadīgā Artūra.
Vecmāmiņai Skaidrītei pašai nav ne jausmas, kāds varētu būt risinājums. Vienīgais risinājums būtu tāds, ja Artūrs pats piekristu ārstēties.
Ierodoties vietā, kur apmeties Artūrs, vīrietis nav īpaši priecīgs par raidījuma ciemošanos, sakot: “Uz redzēšanos, Bez Tabu,” paķer somu un iemūk dziļāk mežā. Raidījuma vadītāja Agnese Drunka un vecmāmiņa Skaidrīte tuvāk aplūko vietu, kur vīrietis dzīvo.
Artūrs savulaik ir bijis jauks un gudrs zēns, un viss bijis labi līdz 17 gadu vecumam. to apliecina arī vīrieša mamma: “Viņu piekāva ar beisbola nūju, līdz ar to labā smadzeņu puslode neattīstījās. Viņam nepieciešama ārstēšanās, to arī ģimenes ārste apstiprina. Viņš kategoriski atsakās. Viņš dzīvo mežā, tāpēc, ka tēvs viņu izdzina laukā. kaut cik saprot, bet līdz galam neapzinās.”
Vēl pērno ziemu vīrietis pārlaidis zaru būdā, taču šogad uzcēlis mazu guļbūves mājiņu, kurai jumts nosiltināts ar putaplastu no iekšpuses, siltumu nodrošina neliela krāsniņa, un blakus mājai ir siltumnīca.
Izpētot mājiņu, redzami čeki, kartupeļi, paprika, citrusaugļi. Skaidrīte stāsta, ka vasarās Artūrs lasa ogas, sēnes, kādas puķītes un to visu tirgo. Vēl viņa iztikas avots esot pie Olaines veikaliem izmestā pārtika.
Filmēšanas grupa dodas tālāk uz sociālo dienestu. Ozolnieku novada sociālā dienesta vadītāja Sarmīte Strode stāsta: “Konkrētā situācija, ka cilvēks dzīvo mežā, praktiski atrisināt nav iespējams. Nav pamata viņu ņemt kaut kur vest, stiept, likt, jo tā ir viņa izvēle, rīcībspēja cilvēkam nav atņemta, un tā ir viņa brīva izvēle. Viņš pats tiekot ar savu dzīvi lieliski galā un “man no jums neko nevajag.” ”
Sociālā dienesta darbinieki apsola biežāk meža iemītnieku apciemot aukstajā periodā.
Avots: skaties.lv
Ja cilvēks ir īpatnis, nevajag viņu ar varu pārtaisīt. Labāk būtu gudri, bez līšanas dvēselē uzlabot sadzīvi, nosiltināt mājiņu, piedāvāt ierīkot pirtiņu un citādi ,,labiekārtot” mitekli. Un ja viņa dvēsele vēlās dzīvot tā, lai tad dzīvo, bet sociāliem korekti jāpieskata un vajadzības gadījumā jāatbalsta.