Kinofilmas varonis no reālās dzīves
Aleksandrs režisora Pāvela Gumennikova īsmetrāžas filmā “Sarauj, Just!” spēlējis pats sevi, un šī filma festivālā “Manhattan Short” ieņēmusi ceturto vietu pasaulē, savukārt pats Aleksandrs ieguvis labākā aktiera titulu Latvijā. “Pamatā filma ir balstīta uz stāstu, kuru es pastāstīju Pāvelam. Viss notika tā: runāju ar meiteni pie stacijas. Mums klāt pienāca bezpajumtnieks, prasīja cigareti, mēs atbildējām, ka nesmēķējām un turpinājām pļāpāt. Pagāja kādas divas minūtes un šis vīrietis pieskrēja, norāva meitenei no pleca somu un metās prom. Meitene skrēja viņam pakaļ, un arī es dzinos aiz viņiem. Es jau zagli biju gandrīz panācis, kad viņš atskatījās, redzēja, ka viņam pakaļ dzenas cilvēks ratiņkrēslā, un, šķiet, bija tik pārsteigts ka nokrita. Pēc tam pieskrēja vīrieši un paņēma no viņa somu,” stāsta Aleksandrs.
Kino tomēr ir kino un mākslas vārdā notikumus var arī mainīt – filmēšana noritēja pie Rīgas Centrāltirgus.
“Filmēšanai man izgatavoja skrituļdēli – vienkāršu dēli, kura riteņi griezās uz dažādām pusēm. Man tas ļoti iepatikās un tagad vizinos ar skrituļdēli. Man ir draugs, kuram ar ķermeni viss ir kārtībā, tā nu mēs parkā vizināmies kopā. Cilvēkiem acis vai no pieres izspiežas, kad viņi redz, kā pa parku vizinās cilvēks un rumpis,” smejas Aleksandrs. Pašironija, humora izjūta un mīlestība pret dzīvi – tās ir lietas, kuras atņemt viņam nav iespējams.
Bez četrām dienām seši gadi
Pēc četrām dienām būs pagājuši seši gadi, kopš Aleksandrs pakļuva zem vilciena. Pēc trīs dienām viņš pamodās no komas un pirmais, ko redzēja, ir blakus gultai raudoša mamma, rokās – katetras, visapkārt – iekārtas. “Es vienmēr esmu bijis ļoti aktīvs. Un pirmais, ko es vēlējos izdarīt, kad atvēru acis, ir izkāpt no gultas. Atceros šo vēlmi, šķiet, ka tas notika vien vakar,” stāsta Aleksandrs. Mamma dēlu apturējusi, paskaidrojusi, ka viņš tā no gultas vairs nevarēs izkāpt.
Pēc traumas Aleksandrs pārcieta daudz operāciju, pusgadu viņš pavadīja slimnīcā.
“Medmāsas mani ļoti mīlēja, tāpēc, ka es vienmēr biju jautrs. Man slimnīcā bija tik vientuļi un garlaicīgi, ka iemācījos visdažādākos trikus – iemācījos staigāt uz rokām, gandrīz vai uzrāpos līdz griestiem,” stāsta Aleksandrs, nejauši pieminot, ka ārsti viņam devuši vissliktākās prognozes.
Protēzes nav ērtas
Trauma Aleksandram ļauj lietot protēzes, bet tās viņš uzskata par neērtām. “Labajai kājai ir iespējams izgatavot protēzi, kas ir gandrīz kā kāja – bet tā maksā 30 tūkstošus eiro. Bet kreisajai – nē, stumbenis ir pārāk mazs, tāpēc protēze ir jāstiprina pie jostasvietas, bet tā ierobežo. Ratiņos un uz skrituļdēļa esmu brīvāks un mobilāks,” stāsta Aleksandrs, riņķojot uz ratiņkrēsla aizmugurējiem riteņiem.
Garām dodas cilvēki, smaida un rāda viņam paceltu īkšķi.
Aleksandrs nodarbojas ar sēdvolejbolu – tā iespējams izmantot ļoti daudz enerģijas krājumu. “Vasarās es peldu – ezeru varu pārpeldēt bez problēmām,” viņš stāsta. Viņš dzīvo draudzīgā un lielā ģimenē, kas viņu visā atbalsta un nepārspīlē ar pārmērīgu aprūpi. “Manējie zina, ka es visu varu pats un par mani nevajag pārdzīvot,” stāsta Aleksandrs.
Sekundes desmitdaļā no ratiņiem pārmetoties uz soliņu, Aleksandrs novelk jaku, palūdz to paturēt un ar galvu uz leju nostājas uz muguras…
Uz blakus soliņa sēdošā sieviete ar apbrīnu smaida un saka, ka viņš ir ļoti foršs.
“Cilvēki man pievērš uzmanību. Bet es ne vienmēr saprotu, vai viņi reaģē pozitīvi vai nē. Reizēm man pienāk klāt un saka: nu, tu turies, vecais. Kāpēc tev manis ir žēl? Nevajag, es labāk pažēlošu jūs. Man viss ir kārtībā!” viņš saka.
VIDEO:
Avots: riga.lv