Ventspilī vienu gadu un 3 mēnešus vecs bērns ar redzamiem miesas bojājumiem un bezsamaņas stāvoklī tika nogādāts Ventspils slimnīcas reanimācijas nodaļā. Sākotnējā informācija liecināja, ka bērns esot izkritis gultiņas. Tomēr, ņemot vērā bērna smago veselības stāvokli, policijā pieņemts lēmums sākt kriminālprocesu, lai noskaidrotu precīzus notikušā apstākļus. Puisēns bija atstāts pie mātes radinieka, kurš arī izsaucis Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestu. Cietušais tika pārvests uz slimnīcu Rīgā. Diemžēl šodien pienāca ziņa, ka ārstiem nav izdevies mazo dzīvībiņu glābt! Pēc tam, kad bērns nomira, slimnīcas facebook kontā parādījās skaudrs vēstījums par to, kur meklējami šādu traģēdiju cēloņi.
“Šodien slimnīcā izdzisa kāda bērna dzīvība. Mediķu darbā šādas cīņas ir ikdiena, tāpēc ārsti ir iemācījušies pieņemt to, ka ne vienmēr ir iespējams uzvarēt un atviegloti secināt, ka ir izdevies. Taču tas, ko ir grūti pieņemt un ar ko samierināties nav vienkārši, ir apziņa, ka daļa šo traģēdiju varēja arī nenotikt. Jā, ir autoavārijas un negadījumi, kuru izraisīšanā cietušie nav vainīgi, taču kļūst par upuriem, tas noteikti nav godīgi, taču tas nav arī prognozējami un noteikti nav novēršami. Taču visvairāk sāp traģēdijas, kuras lēnām un nenovēršami briest mūsu acu priekšā. Dažreiz līdzcilvēkus jau pēc tam var dzirdēt sakām: ‘tas bija tikai laika jautājums, līdz tas notiks’.
Ja tā, tad kāpēc mēs neko nedarījām, lai tas nenotiktu? Ik katrs no mums, sabiedrības loceklis, skolotājs, pārdevējs, policists, sociālais darbinieks un, visbeidzot, visu redzošais kaimiņš? Šodien mēs nedzīvojam izolētā vidē. Vakarā, nākot no darba, mēs redzam puisēnu, kurš līdz tumsai nepieskatīts klīst pa ielām. Iespējams, omulīgi vakariņojot daudzdzīvokļu nama virtuvē, katru otru vakaru dzirdam kliedzienus, lamas un bērna raudas blakus dzīvoklī , vai rīta agrumā, atvadoties no savas atvases bērnu dārzā, redzam mazu cilvēciņu, kura acīs ir visas pasaules bailes, vientulība un uz rokas zilums.
Diemžēl ne vienmēr lielas nelaimes notiek tikai tad, ja ģimenē ir skaidri redzama vardarbība. Tikpat svarīgi ir vienkārši rūpēties par bērnu, lai tas nepieskatīts nenokrīt pa kāpnēm, neapēd bīstamus priekšmetus vai neiedzer viegli aizsniedzamā vietā noliktas ķimikālijas. Ja bērns ir pamests novārtā un par savu drošību ir atbildīgs pats, tad tas patiešām var būt tikai ‘laika jautājums, līdz tas notiks’. Un būsim godīgi, šādi apstākļi visbiežāk no malas ir viegli pamanāmi.
Ir jauki, ja par laba darīšanu mēs atceramies Ziemassvētkos un iepriecinām kāda bērnu nama mazuļus, taču vēl svarīgāk ir būt modriem ikdienā un paraudzīties ārpus savas komforta zonas un iesaistīties.
Tā mēs citkārt varam padarīt labāku kāda maza neaizsargāta cilvēka ikdienu, bet citkārt, iespējams, glābt dzīvību.”
