Veselības ministrs Hosams Abu Meri TV24 raidījumā “Dienas personība ar Veltu Puriņu” skaidro, ka Latvijas veselības aprūpes sistēma ir balstīta uz skaidriem noteikumiem, kas nosaka, kā tiek segti medicīnas pakalpojumu izdevumi dažādām iedzīvotāju grupām.
Šie principi ir izstrādāti, lai nodrošinātu sistēmas ilgtspēju un taisnīgu līdzekļu sadali starp nodokļu maksātājiem un pakalpojumu saņēmējiem.
Būtiski saprast, ka bezmaksas medicīna visiem ārvalstniekiem nepienākas, un katra situācija tiek vērtēta pēc personas juridiskā statusa valstī. Rakstā aplūkots, kā tiek aprēķinātas izmaksas un kādi ir galvenie nosacījumi medicīnas palīdzības saņemšanai, balstoties uz ministra sniegto informāciju.
Eiropas Savienības pilsoņu un pastāvīgo iedzīvotāju aprūpe
Viena no lielākajām grupām, kas izmanto Latvijas medicīnas iestāžu pakalpojumus, ir Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi. Viņiem ir tiesības saņemt neatliekamo medicīnisko palīdzību, izmantojot Eiropas veselības apdrošināšanas karti (EVAK).
Šajā gadījumā Latvijas valsts sākotnēji nodrošina nepieciešamo aprūpi, taču vēlāk visas radušās izmaksas tiek atgūtas no personas izcelsmes valsts budžeta. Tas nozīmē, ka Latvijas nodokļu maksātāji ilgtermiņā nesedz šos izdevumus, jo notiek savstarpēja norēķinu sistēma starp valstīm, piemēram, ar Vāciju, Franciju vai citām ES dalībvalstīm.
Cita situācija ir ar ārvalstniekiem, kuri Latvijā uzturas ilgstoši. Ja personai ir pastāvīgā uzturēšanās atļauja, viņa strādā un veic sociālās iemaksas, viņai pienākas valsts apmaksāti medicīnas pakalpojumi tādā pašā apjomā kā Latvijas pilsoņiem.
Šāda pieeja ir pamatota ar to, ka šie cilvēki ar saviem nodokļiem tiešā veidā piedalās kopējā veselības aprūpes budžeta veidošanā. Līdz ar to viņu ārstēšanās izmaksas tiek segtas no tiem pašiem līdzekļiem, no kuriem tiek apmaksāta medicīna jebkuram citam vietējam iedzīvotājam. Šeit nav vērojama nodalīšana pēc pilsonības, bet gan pēc veiktajām iemaksām valsts kasē.
Trešo valstu pilsoņu un personu bez pastāvīgā statusa pienākumi
Personām, kuras ierodas no valstīm ārpus Eiropas Savienības, tostarp Krievijas pilsoņiem, kuriem nav pastāvīgās uzturēšanās atļaujas vai darba tiesisko attiecību Latvijā, noteikumi ir citādi. Ja cilvēks Latvijā uzturas īslaicīgi vai viņam nav nodokļu maksātāja statusa, viņam nav tiesību uz valsts apmaksātu medicīnisko aprūpi. Tas nozīmē, ka visi saņemtie pakalpojumi, neatkarīgi no to sarežģītības, ir jāapmaksā pašai personai.
Šādos gadījumos medicīnas iestādes piemēro maksas pakalpojumu cenrādi. Persona var izvēlēties norēķināties no saviem privātajiem līdzekļiem vai izmantot privāto veselības apdrošināšanu, ja tāda ir iegādāta.
Šī sistēma nodrošina, ka valsts budžeta līdzekļi netiek tērēti to personu ārstēšanai, kuras nav veikušas sociālās iemaksas Latvijā. Tādējādi tiek aizsargātas nodokļu maksātāju intereses un kontrolēta finanšu plūsma veselības nozarē. Fakts, ka persona uzturas valsts teritorijā, automātiski nedod tai piekļuvi bezmaksas ārstniecībai.
Sistēmas uzraudzība un praktiskā izpilde
Praksē katru reizi, kad pacients vēršas medicīnas iestādē, tiek pārbaudīts viņa juridiskais statuss un tiesības saņemt valsts apmaksātus pakalpojumus. Tas notiek, izmantojot iedzīvotāju reģistru un informāciju par veiktajām sociālajām iemaksām.
Ja dati rāda, ka persona nav nodokļu maksātāju lokā vai tai nav atbilstoša uzturēšanās statusa, iestādei ir pienākums izrakstīt rēķinu par pakalpojumu. Tas attiecas gan uz plānveida vizītēm, gan gadījumiem, kad nepieciešama akūta palīdzība, ja vien nepastāv starpvalstu līgumi, kas nosaka citu kārtību.
Ir vērts pieminēt, ka veselības nozares vadība regulāri analizē šos datus, lai pārliecinātos par finanšu līdzekļu izlietojuma pamatotību. Kontroles mehānismi ir pietiekami stingri, lai novērstu gadījumus, kad valsts budžeta nauda tiktu izmantota neatbilstoši. Informācija par to, kā tiek segti izdevumi, palīdz sabiedrībai labāk izprast, kur paliek nodokļos samaksātā nauda un kāda ir valsts politika attiecībā uz dažādām iedzīvotāju grupām.