Automātiska reģistrācija fondētajās pensijās nodrošinātu, ka tiek ieguldītas lielākas pensiju iemaksas, veicinot Eiropas izaugsmi.
Eiropa atrodas uz paradoksa. No vienas puses, kontinents saskaras ar milzīgām investīciju vajadzībām — sākot ar zaļās pārejas finansēšanu un infrastruktūras modernizāciju līdz inovāciju un konkurētspējas atbalstam pret globālajiem konkurentiem.
No otras puses, Eiropas mājsaimniecībām ir triljoni eiro uzkrājumos, liela daļa no tiem pasīvi atrodas banku noguldījumos, kas dod mazu ienesīgumu un ļoti maz veicina izaugsmi.
Jauns Bruegel darba dokuments “Eiropas investīciju plaisas novēršana: institucionālo investoru piesaistes potenciāla izpratne” pēta šo neatbilstību no Eiropas institucionālo investoru, proti, apdrošināšanas sabiedrību un pensiju fondu, kas pazīstami arī kā ICPF, skatpunkta.
Eiropieši parasti ir konservatīvi investori, un lielākā daļa cilvēku savus uzkrājumus glabā bankās, kur tie gadu gaitā uzkrāj mazu vai nekādu vērtību.
Institucionālais investors ir liela organizācija, kas iegulda naudu cilvēku vai mājsaimniecību vārdā. Atšķirībā no indivīda, kurš varētu iegādāties dažas akcijas vai atvērt krājkontu, šīs iestādes pārvalda milzīgus naudas līdzekļus un iegulda tos dažādos finanšu tirgos.
Visizplatītākie institucionālo investoru veidi ir pensiju fondi, kas pārvalda darbinieku pensiju uzkrājumus, un apdrošināšanas sabiedrības, kas iegulda prēmijas vai iemaksas, ko cilvēki maksā, lai segtu turpmākās apdrošināšanas prasības.
Fondētās un regulārās valsts pensijas
Ziņojumā pensijas un ieguldījumi tiek raksturoti kā vienas monētas divas puses. Eiropas iedzīvotāju novecošanās rada spiedienu uz pensiju sistēmām, vienlaikus kontinents saskaras ar milzīgām finansējuma vajadzībām.
Saskaņā ar esošo sistēmu nauda, ko šodienas nepensionējies darbaspēks iemaksā pensiju fondā, nekavējoties tiek izņemta un atdota šodienas pensionāriem. Nākotnē, kad šodienas darbinieki dosies pensijā, nākotnes darbinieki maksās par viņu pensijām.
Izņemot, ja jums ir novecojoša sabiedrība, tad pensionāru grupa būs daudz lielāka nekā nākotnes darbinieku grupa, kas viņus aizvietos.
Fondētā pensiju shēma ir pensiju plāns, kurā daļa no naudas, ko jūs un jūsu darba devējs iemaksājat, faktiski tiek ietaupīta un ieguldīta, nevis uzreiz iztērēta. Laika gaitā šie ieguldījumi tādās lietās kā akcijas vai obligācijas pieaug, tāpēc jūs uzkrājat naudas summu, kad aiziesiet pensijā.
Fondētās pensiju shēmas, ja tās tiek paplašinātas, var palīdzēt risināt abas problēmas vienlaikus. Nodrošinot mājsaimniecībām lielākus pensijas uzkrājumus un novirzot šo naudu ilgtermiņa projektos, tās kļūst par tiltu starp privāto bagātību un kolektīvo ieguldījumu vajadzībām.
Pensiju izstrāde joprojām stingri ir valstu valdību rokās, taču ES joprojām var sniegt atbalstu. Brēgela dokumentā apgalvots, ka Briselei jākoncentrējas uz labākās prakses, piemēram, automātiskās reģistrācijas, piemērošanu, vienlaikus strādājot arī pie tā, lai Eiropas kapitāla tirgi būtu integrētāki un efektīvāki.
Ja institucionālie investori spēs raitāk ieguldīt pāri robežām, viņi varēs paplašināt un dažādot savus portfeļus. Tomēr autori uzsver, ka jebkurai reformai centrā jābūt noguldītājam — pensijas pirmkārt un galvenokārt ir saistītas ar pensijas drošību, nevis tikai ar instrumentu Eiropas finansējuma trūkuma novēršanai.
Mājsaimniecības: pārāk daudz naudas bankas kontos
Lielāka problēma, iespējams, nav tā, kur iegulda ASPF, bet gan tas, cik maz naudas tajos vispār ieplūst.
Šodien aptuveni 27% no mājsaimniecību uzkrājumiem ES tiek ieguldīti apdrošināšanā un pensijām, kas ir gandrīz vienāda ar valūtai un noguldījumiem piešķirto daļu. Citiem vārdiem sakot, eiropieši joprojām glabā milzīgas summas zemas ienesīguma bankas kontos, tādējādi zaudējot potenciālo peļņu no kapitāla tirgiem.
Pat nelielas šīs naudas daļas pārvietošana atbrīvotu milzīgu kapitālu investīcijām.
Automātiska reģistrācija: neliela reforma, liela ietekme
Kā varētu veikt šo pāreju? Viena atbilde ir automātiska reģistrācija fondētajās pensijās. Automātiska reģistrācija darbojas, padarot investīcijas par noklusējuma vērtību. Darbinieki automātiski tiek reģistrēti fondētajā pensiju shēmā, kas pēc tam novirza viņu uzkrājumus kapitāla tirgos, ar iespēju atteikties.
Pieredze tādās valstīs kā Apvienotā Karaliste rāda, ka dalības rādītāji šajā sistēmā strauji pieaug, jo inerce notur lielāko daļu cilvēku reģistrētus.
Citiem vārdiem sakot, finanšu pratības kampaņas palīdz, taču ar tām nepietiek. Noklusējuma mehānismi, piemēram, automātiskā reģistrācija, ir daudz efektīvāki.
Taupītājiem jābūt prioritātei
Brēgela raksta secinājums ir svarīgs: Eiropai patiesībā nav pārāk jāuztraucas par kapitāla “noplūdi” uz ASV. Tā vietā patiesā problēma ir neizmantotais potenciāls, kas atrodas mājsaimniecību krājkontos. Un nenoteiktības laikā instinkts stingri turēties tikai pastiprinās.
Pat nelielas šīs naudas daļas novirzīšana fondētajām pensijām un apdrošinātājiem varētu ne tikai stiprināt pensijas drošību, bet arī veicināt Eiropas investīciju vajadzības: padarīt ekonomiku zaļāku, finansēt inovācijas un padarīt kapitāla tirgus stabilākus.
Automātiskā reģistrācija nav uzkrītoša. Tā neiekļūs virsrakstos kā triljonu eiro stimulēšanas plāns. Bet, kā apgalvots rakstā, tā varētu būt klusa reforma ar pārveidojošu potenciālu.
Autori brīdina, tomēr pret pensiju izmantošanu kā krājkasīti politiskiem vai ekonomiskiem projektiem. Apdrošinātāju un pensiju fondu pirmais pienākums ir aizsargāt un palielināt cilvēku uzkrājumus, un jebkurš Eiropas investīciju deficīta pieaugums būtu jāuztver kā apsveicams blakusefekts, nevis galvenais mērķis.
Ja valdības virzīs līdzekļus, lai dotu priekšroku noteiktiem reģioniem vai nozarēm uz rūpīgas investēšanas rēķina, tas varētu kaitēt tieši tiem krājējiem, kuriem šīs reformas ir paredzētas.