2022.gada 21. un 22.augustā Rīgā, kinoteātrī Splendid Palace, īpašs kinofestivāla “Baltijas pērle” notikums – kinorežisora Kirila Serebreņņikova radošā tikšanās ar interesentiem un filmas “Čaikovska sieva” pirmizrāde.
Serebreņņikova jaunā filma savu triumfa gājienu sāka ar veiksmīgu startu Kannu kinofestivāla galvenajā konkursā.
Kritiķi vienbalsīgi atzīmējuši, ka “Čaikovska sieva” ir visgrodākā un jutekliskākā kinorežisora filma. Atmosfēriska, smalki montēta, kaislību pārpilna drāma, kas piesaista skatītāju un notur emocionālā spriedzē līdz pat beigu titriem.
Šīs filmas sižeta pamatā ir stāsts par nelaimīgu laulību. Antoņina Miļukova ir neprātīgi iemīlējusies Čaikovskī, kļūst par komponista sievu, nesadzirdot “brālīgās mīlestības” nosacījuma piedāvājumu un nezinot, ka komponists dod priekšroku tuvībai ar vīriešiem. Sieviete, kas izdomājusi sev vietu pasaulē, kurā viņai līdzīgām parasti nebija nekādu grūtību izdarīt pareizo izvēli, apsēstības rezultātā piedzīvo, kā kārotā laulība pēc sešu nedēļu savstarpējas spīdzināšanas turpinās tikai uz papīra un iztēlē. No saprotamajām skumjām pēc neiespējamās laimes rodas stāsts par patoloģisku pieķeršanos.
Vizuāli virtuozā, izsmalcināti mākslinieciski izstrādātā filma cita starpā valdzina ar izcilo Aļonas Mihailovas (Antonina Miļukova) sniegumu, kuras mocekļa intensitāte lomā atgādina Larsa fon Trīra aktrišu veikumu.
“Ja ar Odinu Bīronu Čaikovska lomā filmā ienāk draudzīgi izkliedēta gaisma, ne uz ko nevērsts, konkrēts vientuļniecisks, ne miesisks šarms, tad Aļonas Mihailovas filigrānajā izpildījumā varones cīņa par titulu iegūst neatvairāmas un, iespējams, visaugstākās kaislības iezīmes – būt savaldzinātai ar to, kas pasaulē nepastāv.
Filma ir kā sastērķelētās manšetes, ko Serebreņņikovs ik pa laikam veikli iemērc kādā mērcē. Šis ir aizkustinošs, sirreāls saskares brīdis starp sastērķelēto idée fixe un ķermeniskiem sociālajiem taukiem, tas ir filmas nervs, ko ģeniāli izseko un iztramda Vladislava Opeļjanca optiskā acs.
Taču tās pamattēma ir pasaules kurlums, kas ir tikai kaitinošas mušas vadošās partijas cienīgs. Pasaules tupums, kas aizspiedis ausis, nogalina nešķirojot – uz vājprāta fona nemanāma kolīzija (ērta amatniecībai, kā jebkura krātuve), kas padara Serebreņņikova filmu par ļoti labu.” Veronika Hlebnikova,
“Mūsu dzīve jau ir diezgan prozaiska,” tā vecākā franču laikraksta “Le Figaro” kritiķis Ēriks Neihofs, “tāpēc kino skaistums slēpjas apstāklī, ka tas ļauj mums ar prātu iedziļināties fantāzijās, ko arī ir izdarījis Serebreņņikovs.”
Līdzekļus, kas tiks saņemti par dalību pasākumā, Kirils Serebreņņikovs pārskaitīs Ukrainas Bēgļu palīdzības fondam.