Saimniece ieņēmusi tajā laikā pieprasītu amatu – sēklotāja
Mācības skolā meitene uzsāka Ēvelē, kur arī pabeigusi pamatskolu. Pēc tās beigšanas, iestājās Dzērbenē, kur bija jāmācās gadu un varēja apgūt sēklošanu un veterināriju – tas Valentīnai īpaši gājis pie sirds. Pēc gada garajām mācībām, Valentīna nokļuva Cēsu rajona Sermūkšu pagasta kolhozā, kur gadu nostrādāja tā laika profesijā, kas bija uz izķeršanu – sēklotāju.
Vēl gadu saimniece nostrādāja audzējot lopus, kas piederējuši Strenču psihiatriskajai slimnīcai, papildu tam ceturtdienās kaujot cūkas. Iemesls, kāpēc tik īsu laiku tika nostrādāts šajā lopu audzētavā, bija 18 gadus vecās Valentīnas bailes no kontakta ar garīgi slimiem cilvēkiem, tāpēc meitene atgriezās Ēvelē. Kad Valentīna agrāk kādā pāvā gāja ganos, viņa sapņoja par savu lopu kūti, nu šajā vietā ir uzcelts komplekss 800 govīm. Saimniece stāsta:
“Strādāju par teļkopi, tad – par kompleksa vadītāju. Piedalījos slaukšanas sacensībās, ieguvu pirmo vietu, un par to mani sūtīja ekskursijās”.
Mīlestībā neveicas kā lopopībā
Savu pirmo mīlestību Andreju Valentīna satika tur pat Ēvelē. Viņš bija kolhoza mehāniķis. Abi apprecējušies un laulībā pasaulē nāca meita. Laulība ilga piecus gadus, jo vīrs dzēris, tāpēc nācies izbeigt šīs attiecības. Nākošais vīrs bija pagasta traktorists, ar kuru abu kopdzīves laikā pieteikusies otra meita, taču attiecības izpostījuši juku laiki. Valentīna pieļauj, ka attiecībās bijusi pārāk valdonīga:
“Man vajadzēja privatizēt kūtis, veidot saimniecību, skriet pa galvu un kaklu, bet viņš bija pretējās domās – visu laiku atgādināja, ka tas, ko daru, nevienam nav vajadzīgs, ka nevajag ņemties. Man tā apnika, ka mūsu laulībai pārvilku svītru. Droši vien biju pārāk valdonīga”.
Intervijā saimniecei tika jautāts par to, vai nav gribējies sev līdzās stipro plecu, viņa atklāja, ka ir bijusi reize, kad ielikusi sludinājumu iepazīšanās portālā:
“Rakstīju, ka vīrietim jābūt ar šofera tiesībām. Kāpēc? Domāju – nu, ja viņam ir šofera tiesības, tad vismaz nav nodzēries. Viens tāds – ar tiesībām – uzradās, bet atkal – tāds dzērājs, ka zināt negribēju”.
Atceroties atgadījumu, Valentīna noskurinājās, jo brīvie vīrieši lauku teritorijās ir vai nu klaidoņi vai dzērāji.
Avots: jauns.lv