Latvijas pašmāju TV šova “Lauku sētas” viena no saimniekiem, kas uzņēma dalībniekus savā sētā, Beverīnas novada “Rozīšu” mājas, bija Valentīna Roziņa, kas nu jau devusies viņsaulē.
Portālam skaties.lv par sēru vēsti paziņoja “Lauku sētas” veidotāja Indra Miziša. Indra atzīst, ka visai šova komandai tas bija šoks, jo Valentīna vienmēr bijusi pilna ar enerģiju.
Norisinoties “Lauku sētas” sezonas filmēšanai Valentīnas saimniecībā, saimniece visiem uzreiz likusi noprast, ka ar viņu joki mazi, jo viņa zina, kādam ir jābūt īstam darba darītājam. Viņa nenoklusēja, ja kāds sliņķis savu darbu nebija izdarījis kvalitatīvi. “Rozīšu” saimniecībā dzīvoja ap simts govju, arī teļi, vistas un cūkas.
Valentīnas biogrāfija bija lasāma kādā no žurnāla “Rīgas Viļņi” izdevumiem. Tajā rakstīts, ka sešdesmit sešus gadus vecā Valentīna Roziņa ir zināma ne tikai šova dēļ – savulaik viņai tika piešķirts labākās slaucējas tituls.
Šova laikā Valentīna slinkošanu un bezjēdzīgu vazāšanos apkārt nodēvējusi par joksēšanos. Šis vārds ir uz palikšanu. Žurnālam saimniece sniedz patiesu interviju par to, kāda bijusi viņas dzīve un kāpēc viņai blakus nav stiprā pleca.
Piens spējis izglābt Valentīnas dzīvību
Savu dzīvesstāstu Valentīna sāk ar teikumu:
“Pusgada vecumā man bija sašūtas mirstamās drēbes, mamma domāja, ka nu ir cauri”.
Kad Valentīna bija maza, piens izglāba viņas dzīvību. Pusgada vecumā mazā meitenīte atteicās ēst, taču mamma iemānīja viņai govs pienu ar jēlu olu, kas bija glābējs. Saimniece ir neizpratnē par to, kā kāds var pienu uzskatīt par indi:
“Kopš tā laika neesmu vairs īpaši slimojusi. Tā pie govs piena turos. Nesaprotu, kā kāds var teikt, ka piens ir inde, ja tas man glāba dzīvību”.
Valentīna ticējusi arī kādām izsecinātām blēņām par to, ka iepriekšējā dzīvē viņa bijusi lopu tirgotājs, kas, iespējams, bijis tumšādains, par to šajā dzīvē varētu liecināt tas, ka Valentīna ir temperamentīgas mūzikas cienītāja.
Būdama maza, Valentīna gāja ganos ar mammu un ar nepacietību gaidīja brīdi, kad mamma viņai ļaus slaukt govi. Valentīna dalās ar atmiņām:
“Man bija kādi seši gadi. Sagaidīju, kad pie manas sirmās govs pļavā neviena nav, un gāju slaukt. Govs bija ļoti cieta, bet es izslaucu. Kad mamma sauca pusdienās, lepna atnācu ar spaini piena”.
Jau piektajā klasē mazā Valentīna devās strādāt uz kolhozu, kur trīs reizes dienā ar rokām bijis jāslauc pat desmit govis. Viņas pienākums bija arī tīrīt kūti, vākt un bradāt sienu. To, ka kādreiz meitene būtu sevi žēlojusi, Valentīna neatceras, viss bija pavisam otrādāk – viņa centās godprātīgi izdarīt uzticēto un vēl vairāk.
Nākošajā lappusē lasi, ko savā dzīvē vēl bija piedzīvojusi Valentīna