Ornitologi cīnās ar viltus parakstiem?

 

Autors: Kristīne Stalidzāne

Ornitologi neapšaubāmi ir cēla nodarbošanās, domāta mūsu mazāko brāļu – putnu aizsardzībai, jo, protams, daiļais čivinātājs pats par sevi nespēj parūpēties un aizstāvēt Saeimā, Ministru kabinetā, zemkopības ministrijā un citās iestādēs savas tiesības uz dzīvi sev piemērotā dzīves telpā, proti, mežā, nevar.

 

Vienmēr esmu augstu vērtējusi ornitologu kaislīgo darbošanos, lai nepieļautu, ka mūsu žubītes, cielavas, dzeņi utt. utjp. paliek bez atbilstoša mājokļa. Tomēr brīžiem rodas iespaids, ka ornitologi ir pret jebkādām, pat saprātīgām pārmaiņām mūsu mežos. Nav vienkārši sabalansēt mežkopju, kokrūpnieku un dabas aizstāvju intereses, tomēr, vai bļaušana un pretošanās jebkam un jebkur tiešām ir efektīga? Un vai tiešām jebkuri līdzekļi to sasniegšanai ir derīgi?

Manas pārdomas raisīja Neatkarīgajā Rīta Avīzē publicētais, ka pazīstamais ētera cilvēks Gustavs Terzens nemaz nav parakstījis ornitologu jeb viņu uzdevumā Ineses Zanderes sagatavoto vēstuli, kura tika prezentēta kā 50 cilvēku parakstīts vēstījums. Šis paziņojums raisīja pārdomas. Kā zināms, Zemkopības ministrija kopā ar zinātniekiem rīkoja īpašu pasākumu, kurā īpaši tika aicināti piedalīties vēstules autori un parakstītāji, lai saņemtu pilnīgu un izsmeļošu informāciju par pārmaiņām mežos, ko paredz plānotie jaunie noteikumi. Ieradās no 50 cilvēkiem tikai viena (!) pārstāve – rakstniece Lelde Stumbre. Vai tiešām pārējiem nekas vairāk par sava paraksta uzķeksēšanu un paskvilas neinteresēja? Vai arī viņu paraksti bija viltoti tāpat kā Gustava Terzena? Atbraucot uz mežzinātnes institūtu Silava un vēlāk uz Tomes apkaimes mežiem, ornitologi varēja saņemt atbildes uz visiem savā vēstulē uzdotajiem jautājumiem.

Būtiski uzsvērt, ka šie noteikumi neattiecas uz valsts mežiem, kā nepatiesi apgalvots vēstulē, bet tikai uz privātajiem saimnieciskajiem mežiem. Privātu īpašumu. Iemesli nozares pieprasījumam pēc noteikumu grozīšanas ir vairāki. Pirmais ir ekonomiskais. Tehnoloģisku iemeslu dēļ baļķis 30 centimetru diametrā ir dārgāks par 40 centimetrus resnu baļķi. To vieglāk pārvadāt, vieglāk apstrādāt. Tātad tievais baļķis ir finansiāli izdevīgāks.

Lasi arī: Māte Pārdaugavā atstāj zīdaini automašīnā un pati dodas iepirkties

Otrs iemesls ir meža kvalitāte. Šobrīd tikai 13% mežu tiek atjaunoti, mežu stādot. Pārējais atjaunojas dabiski – tas nozīmē arī lēni, haotiski un arvien mazāk ir veselīgu skujukoku. Skaistie priežu sili, kurus par neskartās dabas etalonu uzskata Viestura Ķerus mobilizētās sabiedrības dāmas, patiesībā ir mūsu tēvu un vectēvu stādīti un izkopti. Jaunie noteikumi paredz, ka, cērtot jaunāku mežu, tas obligāti būs jāatjauno ar sertificētu stādmateriālu.

Morāle tāda – ja gribi ātrāk pelnīt, vairāk nāksies ieguldīt atpakaļ. Šādas stādīšanas izmaksas, ja katra nocirstā koka vietā tiek iestādīti divi jauni, ir 1000 eiro hektārā. Vēl trešais iemesls noteikumu maiņai ir melnā taksācija. Pašreizējie noteikumi pieļauj krāpšanās iespēju. Mehānisms sekojošs. Piemēram der 55 gadus veca egļu audze ar caurmēru 28 centimetri. Tādu cirst nedrīkst. Taču, lai apietu aizliegumu, vispirms tiek uztaisīta kopšanas cirte, izvācot laukā tievākos kokus. Koku vidējais resnums nogabalā attiecīgi ir uzreiz lielāks -caurmērs pieaug līdz 31 centimetram, un kaut vai nākamajā dienā te drīkst taisīt kailcirti. Un tieši šādas situācijas kropļo Latvijas ainavu. Noteikumi paredz, ka pēc kopšanas cirtes trīs gadus ir aizliegta kailcirte.

Un pēdējais, ceturtais, iemesls grozīt noteikumus ir balstīts Eiropas Savienību pārņēmušajā un Latvijas valdības veicinātajā klimata panikā. Latvija ir apņēmusies līdz 2050. gadam radikāli samazināt CO2 izmešu daudzumu. Nozarēm to būs teju neiespējami izpildīt, un transportā tā vispār ir zinātniskā fantastika. Vienīgā izeja ir noglabāt CO2 meža noliktavā. Tas nozīme, ka 2050. gadā Latvijas mežos jābūt pēc iespējas lielākā skaitā pēc iespējas lieliem, resniem kokiem.

Neapstrīdams ir fakts, ka, cērtot vairāk koku – vairāk būs arī naudas meža īpašniekiem, kokrūpniekiem un valstij. Taču, lai vairāk cirstu, arī mežam jākļūst kvalitatīvākam. Un tas nozīme, ka «dabiskajiem» sēņu mežiņiem, pēc kuriem tā alkst Viestura Ķerus mobilizētās sabiedrības dāmas, Latvijas ainavā jākļūst arvien biežāk sastopamiem. Jo arī koki tādos labi jūtas.

Avots: Baltijas Balss 

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru