Anu Šērmeri septiņu gadu vecumā no kāda bērnunama Latvijā adoptēja turīgs pāris no ASV Mērilendas štata. Pēc pieciem gadiem notika negaidīts pavērsiens – tolaik jau pusaudzes vecumā esošā meitene tika nodota tālākai audzināšanai citai ģimenei, jo vecāki netika ar viņu galā.
Izdevums “New York Post” (NYP) apraksta viņas dzīvesstāstu saistībā ar to, ka pasauli nesen satricināja “YouTube” influenceres Maikas Stauferes un viņas vīra lēmums atdot citiem vecākiem pirms trim gadiem adoptētu, ar autismu sirgstošu puisēnu no Ķīnas, vārdā Hakslijs.
Ana, kurai tagad ir 31 gads, dzīvo Ņujorkas rajonā Kvīnsā. Viņa ir stjuarte, bet koronavīrusa pandēmijas laikā pelna iztiku, vedot pastaigās suņus un piestrādājot par auklīti.
Intervijā NYP žurnālistei viņa atzīst, ka savulaik nonākšana no vieniem adoptētājiem pie citiem esot bijis pats labākais, kas dzīvē ar viņu noticis. Tāpēc viņa aizstāv Stauferu pāri, sakot, ka sabiedrības steiga ar viņu nosodīšanu ir absolūti neatbilstoša reakcija.
Lasi arī: Kur ņemt naudu dīkstāves apstākļos un kā izdzīvot, ja ārkārtējais stāvoklis ieilgs?
“Es jums varu teikt, ka viņi, visticamāk, [bērniņa labā] izdarīja visu, ko varēja,” pauda sieviete, ļoti atklāti stāstot pati par savu skarbo bērnību un dzīvi divās audžuģimenēs.
Skarbie pirmie dzīves gadi
“Latvijā es dzīvoju kopā ar mammu, kas bija atkarīga no narkotikām, un mazo brālīti, par kuru neviens nerūpējās. Man bija daudz emocionālu traumu, ko vēlāk nevarēju izskaidrot. Jau tad mana uzvedība bija ārpus jebkādiem rāmjiem. Trīs gadu vecumā mani ievietoja bērnunamā, kurā bija ļoti maz darbinieku. Tā bija situācija, kad bērni bija “katrs pats par sevi”. Tomēr mēs bijām paēduši, tikām skoloti un mums bija vieta, kurā nakšņot, kaut arī vajadzēja gulēt ar “vienu atvērtu aci”,“ atmiņās dalās Latvijā dzimusī sieviete.
Anu adoptēja, kad viņai bija septiņi gadi – adoptētāji bija ļoti jauks un bagāts ASV pāris. Viņiem jau bija gan savi bioloģiskie, gan adoptēti bērni. Kopā ar Anu no bērnunama ģimene uzņēma vēl trīs dzīves pabērnus. “Mēs bijām kupla ģimene, un aptuveni gadu mūsu dzīvē viss bija labi,” bilst Ana.
Meitene ar antisociālu uzvedību
Pēc Anas vārdiem, lai gan viņai zināmu māju sajūtu deva pārējie no bērnunama adoptētie bērni, tas neliedza viņai uzvesties briesmīgi gan skolā, gan un ārpus. Meitene nekādi nespēja satikt ar savu mammu. “Tas bija daudz trakāk par vienkāršu saskaņas trūkumu. Ja es varēju kaut kā nodarīt viņai pāri, es to darīju,” atzīst sieviete.
“Mēs izmēģinājām visu: ģimenes terapiju, dažādus ārstus, smadzeņu skenēšanu, lai redzētu, kas notiek no medicīniskā viedokļa. Ārsti man izrakstīja vairākus antidepresantus. Kad man uznāca lēkmes, es varēju stundām ilgi kliegt savā istabā un darīt sev pāri. Un es nezināju, kas notiek. Man bija apmēram astoņi gadi, un ar [līdzcilvēkiem] pastāvēja būtiskas valodas barjeras,” atminas daudzcietusī jauniete.
Meitene tika izslēgta no visām iespējamām skolām Mērilendas apkaimē, tādēļ tika nosūtīta uz internātskolā Virdžīnijas štatā, bet viņas uzvedība tik un tā neuzlabojās. Tolaik Anai bija 10 vai 11 gadu.
“Protams, tas viss ietekmēja manu ģimeni, pārējos brāļus un māsas. Mans tēvs uzskatīja, ka man iespējams palīdzēt, bet mana mamma domāja, ka “esmu bezcerīgs gadījums”. Abi cīnījās, lai tiktu galā ar sarežģījumiem un domstarpībām, tomēr nekas neizdevās. Tas bija piecu gadu ilgs process – nebija tā, ka viņi mani mēģinātu audzināt tikai gadu un tad uzreiz izlemtu, ka “tas nedarbojas”.”
Adopcija kristiešu ģimenē – īsta svētība
Kādu dienu Anas vecāki lūdza meiteni apsēsties blakus viņiem un teica, ka daži viņu draugi vēlas meiteni satikt, bet neatklāja šādas intereses iemeslu. Tobrīd meitene pat nenojauta, ka tiks iepazīstināta ar citu ģimeni, lai tā izlemtu, vai grib viņu adoptēt. 2000.gadā, drīz pēc Jaunā gada, tētis aizveda Anu uz viņas labākās draudzenes māju un sacīja, ka viņa šeit nedēļu padzīvos.
Lasi arī: Lielbritānija ir paziņojusi par jaunu imigrācijas sistēmu, kas pilnībā izbeidz brīvu kustību!
Bet draudzenes mamma nabaga bērnam atklāja šokējošus jaunumus, jo vecāki nevarēja saņemties to izdarīt. “Tu dzīvosi pie [kādas] ģimenes Ohaio štatā,” informēja draudzenes māte, apgalvojot, ka ir rezervēta atpakaļceļa biļete gadījumā, ja Anai divu nedēļu laikā tur neiepatiksies. Tikai tad, kad meitene jau bija aizbraukusi uz Ohaio, atklājās, ka nekādas atpakaļceļa biļetes nav.
“Es nonācu mazā ģimenītē Ohaio, kurā bija tikai viena meita. Tas bija diezgan jocīgi. Vīrs un sieva teica: “Laipni lūgta, mēs tā priecājamies tevi uzņemt. Esi sveicināta savās mājās.”
Es atbildēju: “Bet tas ir tikai uz divām nedēļām, man ir biļete atpakaļceļam.” Un tad viņi man pastāstīja, ka es nedošos atpakaļ.”
“Mana pirmā ģimene bija ļoti liberāla un atvērta, bet jaunā ģimene – ļoti reliģiski kristieši. Viņu dzīvi diktēja reliģija. Tas bija vēl viens kultūršoks. Taču šī bija mazāka ģimene. Man bija māsa aptuveni manā vecumā, un pēc septiņiem mēnešiem es jau biju patiešām labi iejutusies jaunajos apstākļos. Jaunie vecāki mani nespieda saukt viņus par mammu un tēti, tas bija citādāk. Mazākā ģimenē es jutos mājīgāk. Es arvien turpināju apmeklēt terapiju un regulāri devos vizītēs pie ārstiem,” norādīja Ana.
Jauniegūtie vecāki viņai gribēja dot biblisku vārdu – Reičela, tomēr šis vārds neiegājās. Aptuveni pēc gadu ilgas kopā dzīvošanas meitene savus jaunos vecākus sāka saukt par mammu un tēti.
Brīnumainās pārvērtības
Jaunajās mājās meitenei tika veltīts vairāk laika, viņa apguva zinības mājmācībā, jo tas bija atbilstošākais izglītības iegūšanas veids, ņemot vērā viņas uzvedības problēmas. Šajā laikā sāka uzlaboties viņas sekmes, jo Ana varēja mācīties pati savā tempā.
Jaunie vecāki meitenei iemācīja arī socializēties. “Es nezināju, ka draudēt bērniem ar sišanu nav pieņemami. Ja bērnunamā kāds nakts vidū paņēma tavu lelli, tu viņam iesiti. Bet Ohaio es iemācījos dalīties un uzzināju, ka vienmēr nav jārīkojas agresīvi,” pauž Ana, akcentējot, ka nonākšana citā ģimenē bija lielisks lēmums, jo jaunie vecāki vairāk spēja apmierināt viņas vajadzības.
“Ilgtermiņā mana nonākšana jaunajā ģimenē bija uz labu. Es nokļuvu mājās, kur vecāki varēja vairāk parūpēties par manām vajadzībām. Ne visam bija vajadzīgs medicīnisks izskaidrojums. Ar savu jauno ģimeni es spēju paveikt daudzas lietas, kuras, pēc manām domām, nekad nespēšu izdarīt. Es pabeidzu vidusskolu, iemācījos vadīt automobili. Nekad nebiju iedomājusies, ka varēšu iekārtoties darbā, bet pusaudžu gados man jau bija savs zālienu pļaušanas un bērnu pieskatīšanas bizness,” Ana saka.
Pirmajā ģimenē visas problēmas tika mēģināts ar naudas palīdzību, jo tās Mērlindas pārim bija daudz, taču tas nebija piemērotākais veids. Darba iemaņu apgūšana kļuva par lielu Anas identitātes daļu, kuru neviens viņai nevar atņemt.
Lepojas ar divām ģimenēm
Jaunā sieviete nekādi nevaino savu iepriekšējo tēti un mammu, uzsverot, ka daudz ko esot iemācījusies no abām ģimenēm, jo īsti nebija liberālais Mērilendas bērns, bet vienlaikus arī ne bērns no mazas pilsētiņas Ohaio. Viņas pirmā ģimene nekad neaizmirsa apsveikt Anu dzimšanas dienā, Ziemassvētkos un citos nozīmīgos datumos.
“Abas ģimenes iemācīja man morālas un garīgas vērtības un veidoja mani kā personību,” atzina jaunā sieviete.
“Tagad man ir sajūta, ka man ir divas ģimenes. Man ir 10 brāļu un māsu, kuri ir fantastiski, un daudziem no viņiem jau ir savi bērni. Es pat sociālajos medijos Austrumeiropā atradu savu bioloģisko brāli, kuram ir maza meitiņa. Brāļa satikšana vienlaikus izraisīja gan prieku, gan skumjas, jo viņa dzīve bija daudz grūtāka – no 14 gadu vecuma viņš auga uz ielas. Un viņam nebija neviena, bet man ir šī lielā ģimene,” pieredzē dalās Ana.
Viņa ir pārliecināta, ka pirmajiem vecākiem esot bijis kauns atdot meitu citai ģimenei. “Viņi nevienam negribēja stāstīt, ka to izdarīja. Viņi allaž izdomāja atrunas par to, kur es atrodos. Es lūdzu nevainot manus [pirmos] vecākus,” saka jauniete, kura vēlāk paskaidroja citiem, kas notika patiesībā.
Lasi arī: Kamēr es 5 gadus dzīvoju un strādāju Eiropā – manam vīram parādījās jauna ģimene
Uzzinot par notikušo ar Haksliju, Ana sākusi prātot pati par savu situāciju. “Ir daudz medicīnisku vajadzību un lieta tāda, ka mēs paši neatrodamies šajā [Stauferu] ģimenē. Mēs neredzam viņu cīņu un centienus. Mēs nezinām, kāda vide ir ģimenē,” viņa saka, piebilstot, ka viņas pirmā ģimene pat slēpa no citiem skrambas uz savām rokām, kurus bija nodarījusi Ana. Jauniete tagad saprot, ka viņas agresīvā uzvedība savulaik pakļāvusi briesmām gan vecākus, gan sevi, gan pārējos bērnus. Viņa gan viņa neapgalvo, ka kaut kas līdzīgs, iespējams, notiek Hakslija ģimenē.
Viņa paskaidroja, ka noteikti nebija tā, ka Hakslija vecākiem puisītis vienkārši nepatika, tāpēc viņi atteicās no zēna.
“Zināmā brīdī ir jāmeklē citas metodes. Galu galā tām ir jābūt tādām, kas nodrošina bērna drošību un labklājību,” ir pārliecināta Ana, uzsverot, ka viņai pašai nonākšana otrajā ģimenē esot bijusi kā atdzimšana un iespēja saņemt tieši tādu palīdzību, kāda viņai bija vajadzīga.
Viņa visiem vecākiem gan iesaka būt atklātiem pret saviem bērniem, un to būtu gribējusi arī no savas pirmās ģimenes.
“Mans padoms citiem vecākiem ir būt atklātiem ar savu bērnu [attiecībā uz nodošanu citai ģimenei]. Beigu beigās tas ir kā šķiršanās, tas ir par to, ka vecāki spēj sanākt kopā, lai risinātu situāciju. Atklātība ir vissvarīgākā lieta. Tas ir kaut kas, ko es būtu novērtējusi savu pirmo vecāku ģimenē. Ja viņi būtu bijuši atklātāki, man nebūtu bijis tik grūti tikt pāri notikušajam,” piebilst jaunā sieviete.
Latvijā diagnosticē atpalicību un autismu
“Apmēram pirms pieciem gadiem mani [pirmie] vecāki nodeva man visus manus dokumentus, es tos lasīju un raudāju. Latvijas ārsti mani sešu gadu vecumā bija raksturojuši kā “atpalikušu”. Man diagnosticēti autiskā spektra traucējumi. Bija daudz faktoru: es piedzimu ar augļa alkohola sindromu. Mana mamma mani dzemdēja, kad viņai bija 15 gadu, viņa bija ballīšu meitene. Bija skaidrs, ka ir vairāki smadzeņu bojājumi,” atklāja Ana.
“Maniem pirmajiem vecākiem tika apgalvots, ka es nekad nevarēšu mācīties skolā, bet ārstiem attiecībā uz mani vispār nebija lielu cerību. Man joprojām ir šie dokumenti, un es par tiem laiku pa laikam pasmaidu,” rezumēja kādreizējā bērnunama iemītniece.
Avots: nypost.com