Vācijas austrumos, reģionā starp Berlīni un Drēzdeni, šobrīd noslēdzas viens no Eiropas vērienīgākajiem vides projektiem. Desmitgadēm ilgais darbs, pārvēršot bijušos brūnogļu karjerus milzīgā ezeru sistēmā, šopavasar sasniegs būtisku atskaites punktu.
Jau aprīļa beigās apmeklētājiem tiks atvērts Zēdlicas ezers (Lake Sedlitz), kas ir pēdējais lielais elements šajā mākslīgi izveidotajā ūdens ainavā. Lusatijas ezeraine tagad kļūst par atpūtas vietu, kas pēc sava mēroga ir salīdzināma ar Itālijas slaveno Komo ezeru.
Kā ogļu raktuves kļuva par ezeriem
Viss sākās vēl Vācijas Demokrātiskās Republikas laikā, kad Lusatijas reģionā darbojās milzīgas atklātās brūnogļu raktuves. Strādnieki tur ieguva miljardiem tonnu ogļu, rokoties pat 60 metru dziļumā. Rezultātā ainavā palika milzīgi, tukši krāteri, kas izskatījās pēc brūcēm zemes virsmā. Lusatija dabiski ir visai sauss reģions ar smilšainu augsni, kur ezeri praktiski neveidojas, tāpēc bija skaidrs, ka daba pati šīs bedres neaizpildīs.
Pirmie soļi pārvērtībām tika sperti jau 1967. gadā, kad sāka appludināt Senftenbergas ezeru. Kopš tā laika process nav apstājies. Šodien Lusatijas ezeraine sastāv no 23 mākslīgiem ezeriem, kuru kopējā platība sasniedz 14 000 hektāru. Inženieri un vides speciālisti ir paveikuši milzīgu darbu, lai nedzīvos karjerus pārvērstu par drošām un pievilcīgām atpūtas vietām ar jahtu piestātnēm, kempingiem un peldvietām.
Šāda mēroga projekts prasa ne tikai laiku, bet arī milzīgus līdzekļus. Kopš pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem, kad darbus pārņēma valsts uzņēmums LMBV, Lusatijas reģiona sakārtošanā ir ieguldīti aptuveni 7 miljardi eiro. Ja pieskaita arī citus līdzīgus raktuvju reģionus Vācijā, kopējās izmaksas pārsniedz 13 miljardus eiro.
Viena vienīga droša ezera izveide izmaksā no 200 līdz pat 600 miljoniem eiro. Lielāko daļu šīs summas sedz Vācijas federālā valdība un attiecīgās federālās zemes. Interesanti, ka šim mērķim netiek izmantoti Eiropas Savienības fondi – tā ir pašu vāciešu apņemšanās sakopt savu industriālo mantojumu. Tiek lēsts, ka tuvākajos 25 gados būs nepieciešami vēl gandrīz pieci miljardi eiro, lai pilnībā pabeigtu visas teritorijas rekultivāciju.
Ūdens vadīšana un inženieru izaicinājumi
Ezeru piepildīšana nenotiek tikai ar lietus palīdzību. Ja gaidītu dabisko gruntsūdeņu pacelšanos, process aizņemtu gandrīz gadsimtu. Tā vietā inženieri izmanto Senftenbergā esošo vadības centru, kas koordinē ūdens novadīšanu no tuvējām upēm – Neises, Šprē un Melnās Elsteres. Ūdens tiek pievadīts pa īpaši izbūvētiem kanāliem tikai tad, kad upēs ir pietiekams līmenis, lai nekaitētu kuģniecībai vai zivsaimniecībai.
Taču vienkārši ielaist ūdeni bedrē nepietiek. Speciālistiem jātiek galā ar vairākiem sarežģītiem uzdevumiem:
Krasta nostiprināšana: Karjeru malas ir nestabilas, tāpēc tās ir ģeotehniski jānostiprina, lai novērstu nogruvumus.
Ūdens kvalitāte: Bijušajās raktuvēs gruntsūdeņi bieži vien ir skābi un minerālvielām bagāti. Ātra upju ūdens pievadīšana palīdz neitralizēt šo skābumu un padarīt ūdeni piemērotu peldēšanai un dzīvajai dabai.
Kanālu sistēma: Lai ezeri būtu savienoti, tiek būvēti sarežģīti kanāli, kas šķērso autoceļus un pat dzelzceļa līnijas.
Šī gada aprīļa beigas ir īpašs brīdis, jo ekspluatācijā tiek nodots Zēdlicas ezers. Tā ir vieta, kur kādreiz atradās “Ilse-Ost” raktuves. Sagatavošanās darbi šeit sākās jau deviņdesmitajos gados – tika līdzināti krasti un veidoti dambji. Tikai 2025. gadā ezers sasniedza savu plānoto ūdens līmeni.
Ar 1400 hektāru platību Zēdlicas ezers būs lielākais visā reģionā. Pirms atklāšanas strādniekiem vēl bija jāveic pēdējie darbi, piemēram, no ūdens dzelmes jāizceļ vecie koki, kas tur palikuši kopš raktuvju laikiem. Plānots, ka tieši 24. aprīlis būs tā diena, kad pirmie atpūtnieki šeit varēs oficiāli doties ūdenī ar laivām vai vienkārši peldēties.
Milzīgs savienots tīkls laivotājiem
Vēl viens vēsturisks brīdis gaidāms 2026. gada 29. jūnijā. Tad pieci lielākie ezeri – Senftenbergas, Geiersvaldes, Partvicas, Zēdlicas un Grosrešenes ezeri – tiks pilnībā savienoti ar kuģojamiem kanāliem. Tas izveidos aptuveni 5000 hektāru lielu vienlaidu ūdens virsmu.
Tiem, kas vēlēsies šķērsot visu šo ezeru ķēdi ar laivu, būs jāmēro ap 50 kilometru garš ceļš. Tas ir unikāls maršruts, kurā varēs redzēt, kā industriālā ainava ir pārvērtusies par dabas parku. Īpaši iespaidīgs ir jaunais Ilzes kanāls, kas ved uz Grosrešenes ezeru – inženieriem nācās izbūvēt tuneļus zem sliedēm un lielceļiem, lai laivas varētu netraucēti pārvietoties.
Lusatija pamazām atsakās no sava “ogļu reģiona” tēla un kļūst par pievilcīgu galamērķi ceļotājiem. 2025. gadā šeit reģistrēti jau aptuveni 800 000 nakšņojumu. Vietējie tūrisma organizatori norāda, ka īpaši liela interese ir no kaimiņvalstīm. Piemēram, tūristu skaits no Čehijas gada laikā pieaudzis par gandrīz 13 procentiem. Nākamais mērķis ir piesaistīt vairāk viesu no Polijas.
Šīs pārmaiņas ir svarīgas arī vietējiem iedzīvotājiem. Pēc ogļu raktuvju slēgšanas daudzi zaudēja darbu, bet tagad ezeru krastos veidojas jaunas darba vietas viesnīcās, kafejnīcās un laivu nomās. Reģions, kas kādreiz bija slavens ar putekļiem un smago tehniku, tagad piedāvā peldošas brīvdienu mājas un klusu atpūtu pie ūdens.
Paraugs visai Eiropai
Lusatijas pieredze var kalpot par iedvesmu citiem Eiropas reģioniem, kuros vēl joprojām notiek ogļu ieguve. Tas pierāda, ka pat pēc tik agresīvas iejaukšanās dabā ir iespējams atjaunot ainavu un radīt kaut ko jaunu un vērtīgu.
Lai gan lielākā daļa raktuvju jau ir appludinātas, darbs reģionā vēl nebeigsies. Uzņēmums LEAG joprojām apsaimnieko dažas aktīvas raktuves, kuras plānots slēgt laikā no 2030. līdz 2038. gadam. Tas nozīmē, ka ezeru sistēma nākotnē kļūs vēl lielāka. Turklāt šie mākslīgie ezeri pilda vēl vienu svarīgu funkciju – tie kalpo kā milzīgas ūdens krātuves, kas sausuma periodos palīdz uzturēt ūdens līmeni vietējās upēs.
