Svinību reizē Fatū saņēma bagātīgu svētku galdu, kas bija klāts ar viņas iecienītākajiem gardumiem. Zoodārza darbinieki viņu palutināja ar ķiršu tomātiem, bietēm, puraviem un svaigām salātu lapām. Šāds “viss, ko vari apēst” tipa cienasts viņai sagādāja lielu prieku un aizņēma krietnu laiku maltītes baudīšanai.
Lai gan svētki parasti asociējas ar torti, Fatū gadījumā kūka netika piedāvāta. Aprūpētāji stingri seko līdzi viņas veselībai un uzskata, ka cukurs tik cienījamā vecumā viņai varētu tikai kaitēt. Primātiem novecojot, pareizs uzturs ir galvenais priekšnoteikums, lai saglabātu dzīvesprieku un kustīgumu pēc iespējas ilgāk.
Neierasts ceļš līdz Berlīnei
Fatū stāsts Berlīnē sākās tālajā 1959. gadā, pašā Aukstā kara karstumā. Toreiz viņa nonāca pilsētas rietumu daļā, būdama vien aptuveni divus gadus veca. Viņas nonākšana Eiropā ir apvīta ar gandrīz neticamu stāstu, ko dokumentējusi pat Ginesa rekordu grāmata.
Runā, ka Fatū dzimusi savvaļā Rietumāfrikā, taču viņu noķēris kāds franču jūrnieks. Viņš mazo gorillu esot izmantojis kā samaksas līdzekli, lai Marseļas bārā norēķinātos par savu rēķinu. Pēc tam dzīvnieku tirgotājs viņu pārdeva Berlīnes zoodārzam, kur viņa mīt vēl šodien. Šis stāsts mūsdienās šķiet neiedomājams, taču toreiz tā bija realitāte, kas noteica Fatū turpmāko likteni.
Ilga mūža noslēpums un vecumdienas
Savvaļā gorillas parasti nodzīvo no 35 līdz 40 gadiem, taču nebrīvē situācija ir citādāka. Pateicoties regulārām veselības pārbaudēm, kvalitatīvai pārtikai un nepieciešamajiem medikamentiem, dzīvnieki var nodzīvot krietni ilgāk. Fatū ir spilgts piemērs tam, cik lielu lomu spēlē cilvēka rūpes.
Pēc tam, kad 2024. gadā nomira flamingo vārdā Ingo, kurš nodzīvoja vismaz 75 gadus, Fatū kļuva par pašu vecāko zoodārza iemītnieci. Viņa tagad ir galvenā seniore, kurai tiek pievērsta vislielākā uzmanība.
Šobrīd Fatū dzīvo pati savā atsevišķā iežogojumā un labprātāk izvēlas vientulību, nevis citu gorillu sabiedrību. Gadi ir darījuši savu – viņai vairs nav zobu, tāpēc ēdiens tiek speciāli sagatavots, lai tas būtu mīksts un viegli sakošļājams. Tāpat viņa cieš no artrīta un viņai ir pasliktinājusies dzirde.
Zoodārza darbinieki, kuri ikdienā rūpējas par primātu, raksturo viņu kā draudzīgu, bet reizēm arī spītīgu dāmu. Prīmātu uzraugs Kristians Austs atzīst, ka pēc tik ilga mūža, kas pavadīts, priecējot zoodārza apmeklētājus, Fatū ir pilnīgas tiesības uz savu raksturu un mierīgām vecumdienām. Viņa ir godam nopelnījusi katru mirkli savā pašreizējā atpūtā.
