Valsts kancelejas veiktais pētījums atklāj satraucošu tendenci Latvijas valsts pārvaldē – ministrijas un citas iestādes bieži mēdz nepamatoti noslepenot dokumentus. Ierobežotas pieejamības statuss tiek piešķirts pat tādiem materiāliem, kas saistīti ar hokeja čempionāta rīkošanu, izglītības konferencēm vai latviešu valodas kursiem.
Šāda rīcība liedz sabiedrībai un medijiem piekļūt informācijai, kurai pēc būtības būtu jābūt atklātai. Rakstā aplūkosim, kuras ministrijas visbiežāk izmanto šo statusu un kādi ir iestāžu skaidrojumi par šādu rīcību.
Ierobežotas pieejamības statusam būtu jāpasargā sensitīva informācija, piemēram, komercnoslēpumi vai personas dati. Tomēr prakse rāda, ka tūkstošiem dokumentu tiek noslepenoti uz gadu desmitiem bez reāla pamatojuma. Šāda situācija rada jautājumus par valsts pārvaldes atklātību un uzticību starp lēmumu pieņēmējiem un iedzīvotājiem.
Statistikas dati un slepenības termiņi
Analizējot ministriju darbu, Valsts kanceleja fiksējusi ievērojamu skaitu ierobežotas pieejamības dokumentu. Pirmajā vietā ierindojas Aizsardzības ministrija ar 472 šādiem materiāliem, tai seko Ārlietu ministrija ar 372 dokumentiem.
Arī Satiksmes, Ekonomikas, Iekšlietu un Finanšu ministrijas aktīvi izmanto šo statusu, katra noslepenojot vairāk nekā 160 materiālu. Citās iestādēs, piemēram, Veselības vai Kultūras ministrijā, šādu gadījumu ir mazāk, tomēr vispārējā tendence saglabājas līdzīga.
Problēma ir ne tikai dokumentu skaits, bet arī laiks, uz kādu tie kļūst nepieejami. Statistikas dati rāda, ka 774 materiāliem statuss noteikts uz 30 gadiem, bet gandrīz tūkstotim dokumentu tas piešķirts bez konkrēta termiņa. Tikai retos gadījumos ir norādīts datums, kad ierobežojums būtu jāpārskata.
Ko patiesībā slēpj “ierobežota pieejamība”?
Kad dokumenti beidzot tiek atslepenoti, bieži izrādās, ka to saturs ir visai ikdienišķs. Piemēram, gadiem slepeni glabājies valdības skaidrojums par to, kāpēc Latvija nevēlējās rīkot hokeja čempionātu kopā ar Baltkrieviju politisku iemeslu dēļ.
Tāpat ierobežota piekļuve bijusi informatīvajiem ziņojumiem par bezmaksas latviešu valodas kursu organizēšanu vai gatavošanos izglītības konferencēm. Šāda informācija neapdraud valsts drošību, tomēr tā tikusi slēpta no publiskas apspriešanas.
Žurnālistu pieredze rāda, ka aiz slepenības plīvura nereti tiek paslēpta neizdarība vai kļūdas liela mēroga projektos. Kā piemērs tiek minēts “Rail Baltica” projekts, kur daudzi progresa ziņojumi bija nepieejami līdz pat 2024. gadam. Tikai vēlāk atklājās, ka šajos dokumentos fiksēti būtiski kavējumi un darbu neizpilde.
Ministriju argumenti un nākotnes perspektīvas
Iestāžu vadītāji min dažādus iemeslus informācijas ierobežošanai. Ārlietu ministrija to pamato ar starptautisko attiecību specifiku un nostāju jūtīgumu, savukārt Tieslietu ministrija norāda uz Latvijas pārstāvēšanu tiesvedībās.
Tajā pašā laikā Satiksmes ministrija atzīst, ka daļā gadījumu slepenība saglabāta vienkārši tāpēc, ka pēc lēmuma pieņemšanas neviens nav iedomājies statusu mainīt. Pastāv arī uzskats, ka labāk “piesargāties un parādīt mazāk”, nekā riskēt ar pārāk lielu atklātību.
Pašlaik tiek apsvērta jauna pieeja, kā stingrāk noteikt kritērijus dokumentu noslepenošanai jau to radīšanas stadijā. Arī Valsts kontrole plāno veikt revīziju, lai vērtētu, cik pamatoti iestādes padara informāciju nepieejamu. Tas varētu palīdzēt sakārtot sistēmu, lai ierobežojumi tiktu piemēroti tikai tad, kad tas tiešām ir nepieciešams valsts drošībai vai datu aizsardzībai.
Pagaidām gan sabiedrībai un medijiem nereti nākas vērsties tiesā, lai panāktu informācijas publiskošanu, kā tas bijis gadījumos ar vakcīnu iepirkumiem vai pašvaldību lēmumiem. Skaidrs ir viens – atklātības trūkums rada aizdomas pat tad, ja tam nav reāla pamata, tāpēc sistēmas maiņa ir būtisks solis caurskatāmākas valsts pārvaldes virzienā.