Tālāk ierakstā Jānis stāsta:
“Zvanu 112, lai sauktu palīgā VUGD. Taču saprotam, ka sekundes un minūtes rit, un suņiem spēki ir izsīkuši. Dodamies uz māju pēc laivas. Suņi, redzot, ka dodamies prom, sāk izdvest lūdzošas, klusas, urkšķošas skaņas. Viss notiek zibenīgi. Kārlis slapjš līdz kaklam, es tikai līdz ceļiem, bet ar pārsistu un asiņojošu galvu, ko pārsitu steigā kraujot mašīnā dēļus. Kamēr domājam, kā ātri dabūt laivu uz notikuma vietu, iedodu Kārlim sausu treniņtērpu un zābakus. Pagalmā nav automašīnas, ar ko vest laivu. Karlis jož 500m pēc sava auto. Iekraujam laivu un steidzam pie suņiem. Visādi mēģinam tikt klāt, taču pa ledu paairēt nevar un aizsniegt laivu no krasta, lai pastumtu, arī vairs nevar. Visi priekšmeti nedaudz par īsu. Laužam ledu, lai izveidotu atvērtu ceļu uz krastu. Kārlis ar laivu kā ledlauzis, es pie krasta ar dēļiem. Izdodas! Suņu puika var papeldēt un izpeld krastā, meitenei spēka nav un ķermenis atdzisis. Izvelkam krastā. Tikko kā suņi ir krastā ierodas VUGD brigāde no Rīgas 6. depo. Sasedzam ar VUGD segām un vedam saimniekiem.
Tagad suņi ir pie saimniekiem, puika izskatās atbilstoši apstākļiem. Meitene čābīgāk. Ceram, ka viss būs labi. Izskatās, ka suņi atradās ūdenī diezgan ilgi, jo bija izkārpījuši jau diezgan lielu gabalu līdz beidzās spēki un uzradās viņu sargeņģelis Kārlis.
Ko es ar šo gribu pateikt?!?!?
Zvanīju VUGD 14:21. VUGD no Rīgas atbrauca 14:47. Pagāja tikai 26 minūtes, bet cik ĻOTI DAUDZ var ekstremālā brīdi paveikt pa 26 minūtēm. Pēc sajūtām laiks vilkās, bet patiesībā viss notika zibenīgi.
