Ja negrib piedalīties, lai brauc prom, patriotiskie Latvijas krievi iesaka tautiešiem

 

.Foto: Gunārs Janaitis

Foto: Gunārs Janaitis

Vieni un tie paši jautājumi, pieci cilvēki. Žurnāliste Vija Beinerte aprunājās ar pieciem krievu tautības cilvēkiem, kuri izstāsta savas domas par Latviju un savām izjūtām.

Valsts pastāv, kamēr tā spēj nosargāt savas robežas. Nācija eksistē, kamēr tā spēj nosargāt savu garīgo kodolu. Taču nosargāt kodolu nenozīmē dzīvot izolācijā. Labs saimnieks rūpējas par saimes ļaužu – gan ģimenes locekļu, gan iegātņu – labsajūtu un drošību. Labs saimnieks ienācējam dod iespēju iepazīties ar nama tikumiem un likumiem, bet labs ienācējs ar cieņu izturas pret nama paražām. Par to šis stāsts.

Savulaik vācu izcelsmes zviedru aristokrāts, kas runāja veiklu zviedru, krievu, franču un vācu valodu, nedaudz sliktāk angliski, bet somiski – ar stipru akcentu, kļuva par vienu no galvenajām personām Somijas neatkarīgas valsts dibināšanas un vēlāk arī tās neatkarības nosargāšanas procesā. Kārlis Gustavs Mannerheims, mans valstsvīra etalons, vienīgais pretinieks, ko esot cienījis Staļins, un vienīgais sabiedrotais, kam Hitlers neesot uzdrošinājies iebilst, uz fīrera prasību izdot Somijas ebrejus atbildējis: “Somijā nav ebreju. Pie mums dzīvo tikai somi. Lielākā daļa iet uz baznīcu, bet ir arī tādi, kas uz sinagogu, taču tas nevar kļūt par iemeslu vajāšanām.”

Arī pirmskara Latvijā vairums cilvēku runāja latviešu, vācu un krievu valodu, taču nevienam nebija ne mazāko šaubu par to, ka valsts valoda ir viena – latviešu. Un arī etnisku konfliktu Latvijā nebija, jo latviešus, poļus, krievus, leišus un ebrejus vienoja mīlestība uz šo zemi un valsti. Vai arī tagad būtu iespējams kas līdzīgs? Vai iespējams no jauna uzbūvēt Latvijā sabiedrību, kurā, sakot “mēs”, mēs patiešām domātu mūs visus?

1991. gada janvārī Rīgā uz barikādēm bija ne tikai latvieši. Un arī miliči, kas nostājās Tautas frontes pusē gan janvārī, gan augusta puča laikā, nebija latvieši vien. Tāpēc šoreiz es gribu runāt nevis par tiem, kas okupēja un izsūtīja, un ne par tiem, kas bļaustās, ka viņu tiesības tiekot ierobežotas, bet ar tiem, kas bija un būs ar mums gan priekos, gan pārbaudījumos. Ar tiem, kas Latviju izjūt kā savas mājas.

Esmu satikusies ar pieciem krieviem un katram no viņiem uzdevusi vienus un tos pašus jautājumus: ko jums nozīmē Latvija? Kāpēc esat šeit? Vai jūtaties diskriminēts? Kādā skolā mācās jūsu bērni? Lūk, ko viņi man atbildēja.

Esmu krievs un latviešu nacionālists

Pāvels Naumovs, ārsts, luterāņu evaņģēlists Ikšķiles iecirknī. Foto: no personiskā arhīva

Pāvels Naumovs, ārsts, luterāņu evaņģēlists Ikšķiles iecirknī.

Latvija ir manas mājas. Manas mājas nav senā Krievija, no kuras 1729. gadā šurp atceļoja mani senči vecticībnieki, manas mājas nav Anglija vai Šveice, kurp es labprāt dodos atpūsties, manas mājas ir Latvija.

Mans tēvs nāk no Ludzas rajona, māte no Krāslavas. Par sevi varu teikt: esmu krievs un latviešu nacionālists. Audzis komunisma ideoloģijas laikā, mācījies krievu skolā, mājās māmiņa un vecmāmiņa sarunājās latviski, ja gribēja, lai es nesaprotu. Mans vectētiņš bija represēts, vecmāmiņa nemīlēja komunistus. Kad nācu atrādīt, cik man skaisti kaklauts sasiets, viņa dusmojās: ej prom no manām acīm ar to sarkano lupatu! Māmiņa tādās reizēs ļoti satraucās, bet es nesapratu, kas notiek. Un vēl es nesaprotu, kāpēc reizēm latviešu kundzes skatās uz mani tā dīvaini, kad es viņām ar lepnumu saku: Я Наумов Павел Владимирович… Tikai vēlāk, jau pēc skolas, sāku saprast, kas Latvijā noticis un kāpēc te nemīl krievus. Jo ar vārdu “krievs” tiek apzīmēti komunisti un okupanti. Tie, kas spīdzināja, izsūtīja, sagrāva baznīcas, iebraucēji, kas joprojām jūtas kā kungi un noteicēji, uzvedas necienīgi un bravūrīgi. Un tad es sajutos vainīgs. Jā, arī krievi tika izsūtīti, mans vectēvs starp tiem, tomēr es sajutos vainīgs. Tā bija dziedīga vainas sajūta. Mana daļa šovinistiskas nācijas atbildībā par saviem noziegumiem.

Un tad nāca atmoda. Tā notika ne tikai Latvijā, bet arī manā sirdī. Es biju uz barikādēm, iestājos Pilsoņu komitejā, iestājos Zemessardzē, joprojām esmu Jūrmalas 18. bataljonā. Es pēkšņi sajutos kā cilvēks, kas no cietuma izlaists brīvībā. Tā bija neaizmirstama sajūta.

Tad arī sapratu, ka savu likteni gribu saistīt ar latviešu tautu. Ar savu tautu. Man tagad piedāvā kalpot krievu draudzē. Saku: nē, nevaru. Es nevaru uzrakstīt sprediķi krieviski: kad rakstu latviski, sirds pasaka priekšā īstos vārdus, kad mēģinu krieviski – sirds atbildi slēpj. Man nav laika par jaunu rusificēties. Gribu palikt ar savu tautu. Plecu pie pleca. Tā ir nostāja, ko nevar mainīt, stabila sajūta, kas dara mani laimīgu. Protams, ar pacientiem, ja vajag, runāju krieviski, bet baznīcā – latviski.

Vai šeit apspiež krievus? Tas nemaz nav iespējams. Vakar “Alfā” mazgāju mašīnu. Telpā trīs latviešu ģimenes, divi krievi un es. Latvieši savā starpā klusi sarunājas, arī tie, kas ar bērniem, bet krievi runā tik skaļi, it kā citu tur nebūtu. Dominē. Krievus nevar apspiest. Arī kā ārsts tiem krieviem, kas nāk pie manis un zūdās par dzīvi Latvijā, maz varu palīdzēt. Mīliet zemi un tautu, kas jūs pieņēmusi, vai brauciet prom!

Bērni Eduards un Paula mācās latviešu skolā, bet kā gan citādi! Latvija man nozīmē visu. Es kalpoju Latvijai, jo es to mīlu.

Mana dalība neatkarības atgūšanā

Dmitrijs Rancevs, kinokritiķis, regulāri publicējas izdevumā "Kino Raksti", grāmatas "Kinotācijas" autors. Foto - Jānis Deinats

Dmitrijs Rancevs, kinokritiķis, regulāri publicējas izdevumā “Kino Raksti”, grāmatas “Kinotācijas” autors.

Latvija ir manas mājas, te ir mana dzimtene. Es varu būt neapmierināts ar kādiem valdības vai parlamenta lēmumiem, taču tas nemaina manu mentālo un emocionālo piesaisti Latvijai, kas veidojusies daudzu gadu garumā.

Mana māte ir no Viļņas, par tēvu gan nezinu. Esmu dzimis Rīgā, tolaik te vēl bija cita vara.

Nekad neesmu juties pazemots vai aizskarts tādēļ, ka esmu krievs. Es runāju latviski, taču savas analītiskās pārdomas rakstu krieviski, jo man ir sarežģīta izteiksme. Neviens man nav to pārmetis. Protams, es pārlasu tulkojumu, lūdzu precizēt, kur tas nepieciešams.

Ja kāds necienīgi izsakās par manu dzimto zemi, jūtos aizskarts. Tā ir tāda smalka lieta, ko vārdos grūti noformulēt. Mēs varam kritizēt politiķu izdarības, bet ne valstiskuma ideju, jo tā ir manas zemes un manas tautas neatkarība.

Esmu vienmēr bijis tāls no politikas, mani interesē kultūra, cilvēku attiecības. Taču Latvijas neatkarības atgūšana man ir ļoti personisks notikums.

90. gadu sākumā es strādāju Rīgas kinostudijā par skaņu operatoru. Augusta puča laikā režisora Andra Selecka grupa bija norīkota filmēt parlamentā, ko tolaik sauca par Augstāko padomi. Katrai grupai bija savs skaņu operators, taču viņš atteicās, tāpēc jautāja man, vai es būtu ar mieru. Trīs dienas un naktis mēs pavadījām Jēkaba ielas namā.

Manā “Nagrā” tika ierakstīts viss, kas tur notika. Pēc tam aparatūru atstājām, bet kasetes ar safilmēto materiālu noslēpām zem Andra biezā džempera. Gājām pāri Doma laukumam, visapkārt omonieši ar automātiem, virs mums helikopteri.

Tas man bija ļoti svarīgs mirklis. Mana dalība neatkarības atgūšanā. Nevis tas, ko neatkarība ir devusi man, bet tas, ko es esmu devis neatkarībai.

Man nav bērnu, taču droši varu teikt: viņiem būtu ideāli jāprot vismaz trīs valodas – perfekti jārunā latviski, būtu labi, ja viņi prastu arī angļu vai vācu valodu, taču man būtu svarīgi arī, lai viņi nepazaudētu krievu valodas gramatiku. Patlaban daudzu krievu jauniešu valoda ir briesmīgi nabadzīga.

Vēlos tikt pieņemts, būt savējais

Andrejs Maksjutovs, zobārsts, pedagogs un uzņēmējs. Foto: no personiskā arhīva

Andrejs Maksjutovs, zobārsts, pedagogs un uzņēmējs.

Esmu dzimis senā Krievijas pilsētā Tverā, pēc tam ilgu laiku biju maskavietis. 2007. gadā, draugu aicināts, pirmo reizi viesojos Latvijā. Man te ļoti iepatikās. Kultūra, sadzīve, attiecības starp cilvēkiem.

Sieva Irina bija stāvoklī, mēs tobrīd dzīvojām Vācijā, bet viņai tur īsti nepatika. Tā iznāca, ka pirmā dēla piedzimšana kļuva par iemeslu tam, ka pārcēlāmies uz Latviju. Irina te satikās ar dakteri Ināru Miltiņu, tas arī visu izlēma. Dakteres Ināras Miltiņas aprūpē ir piedzimuši nu jau abi mūsu dēli. Svarīga ir attieksme un medicīnas pakalpojumu kvalitāte.

Man Latvijā patīk daudz kas, taču galvenais – tas, kā nepazīstami cilvēki izturas cits pret citu: veikalā, kafejnīcā, valsts iestādēs. Laipni, smaidīgi, palīdzīgi.

Visu šo gadu laikā tikai vienu reizi esmu saticis oficianti, kas nerunāja krieviski. Tas bija pašā sākumā, taču es jau mācēju pateikt latviski, ko vēlos.

Irina ir nokārtojusi valodas eksāmenu, 2018. gada 11. novembrī būs desmit gadi, kopš viņa dzīvo Latvijā, tad viņa un mūsu dēli Fjodors un Pēteris varēs kļūt par Latvijas pilsoņiem. Es valodas eksāmenu plānoju nokārtot šogad, gribu turpmāk lasīt lekcijas un vadīt seminārus latviski. Arī mājās cenšamies, cik iespējams, sarunāties latviski. Mūsu bērni noteikti mācīsies latviešu skolā.

Krievi gan te ir dažādi. No tiem, kas nesen pārcēlušies, ne reizes neesmu dzirdējis neko sliktu par Latviju. Tie, kas šurp iebraukuši padomju laikā, bieži vien sūdzas par dzīvi un nevar saprast, kāpēc gribam laist bērnus latviešu skolā. Saku: ja es gribētu laist viņus krievu skolā, dzīvotu Krievijā. Ja jums te kas nepatīk, mācieties valodu, kļūstiet par pilsoņiem, piedalieties procesos vai arī brauciet prom! Bet es gribu tikt pieņemts, būt savējais, nevis svešinieks.

Pilnu rakstu varat izlasīt portālā la.lv, spiežot ŠEIT

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru