Raidījums: Pēdējās Valtera stundās slimnīcā raudāja pat māsiņas un dakteri; Valters ļoti pārdzīvojis, ka nav attaisnojis cerības

Brīnišķīgu sižetu par Valtera dzīvi un viņa pēdējo cīņu izveidojis raidījums Aculiecinieks. Tajā izklāstīti Valtera spilgti mirkļi, domas un emocijas, kā arī pastāstītas Valtera draudzenes Kristīnes un draugu atklāsmes un atmiņas. 

Publicējam mazu daļu no šī materiāla, kas publicēts portālā lsm.lv

Pēdējā vasara bija lieliska. Valters bija sapņu un enerģijas pilns.

“Valters savam labākajam draugam noorganizēja tādu vecpuišu ballīti. Viņš visu bija izdomājis, visu. Bija tik daudz draugu. Sporta spēles. Nakts trasītes. Divas lielas komandas. Un atšķirībā no citām vecpuišu ballītēm tur visi bija kopā. Ne tikai puiši, bet arī viņu meitenes,” stāsta Valtera draudzene Kristīne.

“Kad viņš atgriezās no Vācijas, viņš teica: jūtu, ka tas pazūd no manis. Jutās labi un spēcīgi. Vēl bišķiņ, un būs labi! Tik ļoti pacietīgs bija. Pildīja, ko ārsti saka. Un likās – hej, sākas vasara! Arī Šaritē ārsti teica: ja kaut kas palicis, tad jūs Latvijā. Un tad mēs dzīvojāmies un gaidījām tās pārbaudes. Kas palicis, tas jādara. It kā ārstētu iesnas, ar tādu attieksmi Valters dzīvoja.”

Taču bija jāveic vēl viena operācija. Tā Valteram tika veikta Latvijā 25.jūlijā. “Varbūt nevajadzēja to operāciju, varbūt nevajadzēja kustināt?” vaicā Kristīne. “Tas bija 25.jūlijs, mūsu draugam bija kāzas. Valters teica – brauc, Krišuk, pārstāvi mūsu ģimeni. Bija smagi, bet es vilku kleitu un braucu. Es arī sapratu, ka nevarēšu būt blakus uzreiz pēc operācijas, tāpat jau nelaidīs. Nākamajā dienā tikšu. Mēs visur bijām kopā. Visur.”

Diemžēl pēc pēdējās ķirurģiskās iejaukšanās Valteram kļuva aizvien sliktāk. Un viņš ļoti pārdzīvoja. Arī to, ka savāktie līdzekļi nav devuši cerēto brīnumu. “Valteram bija liela atbildības sajūta. Ka visa valsts ir palīdzējusi. Bija briesmīga sajūta, ka tu nevari parādīt to brīnumu, kam visi ir ticējuši,” stāsta Kristīne.

“Pēdējās divas nedēļas bija cīņa ar smagām sāpēm. Atkopšanās. Jo smagas sāpes paprasa ļoti daudz spēka. Bet tajos brīžos, kad viņš negulēja un viņam nesāpēja, mēs riktīgi forši izrunājāmies. Par politiku, par mūziku, par dzīvi, par mašīnām, par visu ko,” stāsta draugs Mareks.

Lai noskatītos sižetu un lasītu tālāk, šķir otru lapu

Leave a Comment