2022.gada 14.oktobrī, plkst.15.00 Laukums iepretim Krievijas vēstniecībai Rīgā
“Bērns nav karavīrs, viņš neaizstāv savu dzimteni, kaut gan cieš tai līdzi”
Šis izcilā pedagoga un bērnu drauga Januša Korčaka citāts ir mūsu projekta moto. Līdzīgi kā Vecais Dakteris (tā Korčaku mēdz saukt Polijā), vēlamies uzsvērt, ka bērns nav karavīrs, pat ja viņš cīnās ar ieroci rokā, un ka bērns cieš, jo vienmēr ir kara upuris. Kopā ar Jums vēlamies paskatīties uz karu bērnu acīm un ieklausīties viņu emocijās, jo uzskatam šos bērnu darbus par ārkārtīgi aizkustinošām liecībām par karu.
Piektdien, 2022.gada 14.oktobrī, iepretim Krievijas vēstniecībai Rīgā notiks izstādes “Mammu, es negribu karu!!! Polijas-Ukrainas arhīvu projekts” atklāšana. Izstādē prezentēti 1946.gadā tapušie poļu bērnu vēsturiskie zīmējumi, kas atspoguļo bērnu piedzīvoto II Pasaules kara un okupācijas laikā 1939.-1945.g. Šie zīmējumi glabājas Mūsdienu Vēstures dokumentu arhīva Varšavā Izglītības ministrijas 1945. – 1966.g. dokumentu nodaļā. Tāpat izstādē redzami ukraiņu bērnu zīmējumi, kas atspoguļo viņu pieredzēto pašreiz notiekošajā karā pret Ukrainu. Šie zīmējumi tiek vākti portālā Mom I see war.
Mūsu skatījumā vēsturisko un mūsdienu zīmējumu līdzība ir pārsteidzoša – no bērna perspektīvas karš vienmēr izskatās vienādi. Bērni zīmē tankus, lidmašīnas, kuras met bumbas, ugunsgrēkus un sprādzienus. Zīmē ievainotos un nogalinātos, sagrautās mājas, kapus. Zīmē sevi un savu ģimeni, zīmē evakuāciju un bēgšanu. Taču zīmē arī cerību un savus nākotnes sapņus. Grupējot attēlus un vārdus tematiskajās grupās: cīņa, okupācija, ģimene, represijas, pretošanās, postījumi, uzvara-cerība, vēlāmies uzsvērt, cik ļoti līdzīgi ir iekarošanas karu scenāriji. Mainās laiki, mainās vietas, mainās bērni-liecinieki, taču karš vienmēr ir tāds pats: “Karš neredz, nedzird, nejūt” (Žozē Žorži Letrija).
Šobrīd Mūsdienu Vēstures dokumentu arhīva krājumos Varšavā atrodas vairāk nekā 7000 zīmējumi par kara tematiku. Pārsvarā tie tapuši pirmajos pēckara gados, un bērni tos zīmējuši skolotāju iesākto pētījumu vajadzībām un konkursam, ko 1946.gadā ar toreizējās Izglītības ministrijas piekrišanu izsludināja iknedēļas izdevums “Przekrój”.
Informējam, ka izstādi “Mammu, es negribu karu!!! Polijas-Ukrainas arhīvu projekts” īsteno plašs Valsts arhīvu tīkls. Pateicoties tam izstādi, kas sastāv no vairākiem stendiem, ir iespējams eksponēt daudzās Polijas un pasaules pilsētās, un tādejādi sasniegt plašu auditoriju.
Karš vienmēr nozīmē sāpes, mocības un zaudējumus. Taču visvairāk kara laikā ir apdraudēti bērni. Karš atņem viņiem laimīgu bērnību, un dažreiz arī dzīvību! Smiekli, bezrūpība, omulīgas mājas, pastaigas ar draugiem – tādām jāizskatās bērnu dienām. Taču bērni redz karu “bez izpušķojumiem”- viņu acu priekšā ienaidnieka raķetes iznīcina skolas, bērnudārzus, slimnīcas un dzīvojamās mājas. Viņi redz, kā mirst radi un draugi. Zīmējumos, kas dziļi aizskar katra cilvēka sirdi, bērni izpauž savas īstās emocijas un pieredzi. Viens no pieaugušo uzdevumiem ir uzklausīt bērnus un izprast viņu pieredzi šajā grūtajā laikā. Projekts “Mom I see war” tika izveidots, lai parādītu karu ukraiņu bērnu acīm un kārtējo reizi pievērst pasaules sabiedrības uzmanību brutālai krievu iebrucēju invāzijai. Projektā ietverti vairāk nekā 10 tūkst. bērnu zīmējumu par karu un mieru Ukrainā, un tā mērķis ir aptvert, ko bērni piedzīvo kara laikā savā valstī un parādīt visai pasaulei, cik stipri ir Mazie Ukraiņi.
Zīmējumos atspoguļotā bērnu emociju dažādība, no bailēm un izmisuma līdz cerībai un ticībai uzvarai, liecina par vienu: nevienam bērnam nav jācieš kara dēļ, bērni ir pelnījuši laimi un mīlestību.
Projekta sadarbības partneri: Polijas vēstniecība Rīgā, Ukrainas vēstniecība Rīgā un Rīgas Dome.