Viņi ir tāda ģimene, kādu valsts un demogrāfi mudina veidot — liela un labestīga. Ir tētis un mamma, četri bērni, četri kaķi un divi suņi. Un maza mājiņa ar dārzu mazpilsētā. Un lauki ar lauku māju. Tētis — virsseržants Sandis Kārkliņš. Mamma — kapteine Mārīte Kārkliņa. Ģimenē aug trīs jaunkundzes — Ieva (10 gadi), Santa (7 gadi) un Katrīna (5 gadi). Un viens puika — Ainārs (9 gadi). Vienīgā svešām acīm nemanāmā nianse, kas viņus atšķir no ierastas ģimenes — šie četri bērni ir dzimuši citiem cilvēkiem. Savu īsto mammu un tēti mazie bija gaidījuši ilgi, lai saņemtu no dzīves, no Sanda un Mārītes gandrīz neticamo — otru iespēju.

Pirms četriem gadiem Sandis un Mārīte bērnus satika «Līkumu» bērnunamā. Savā starpā visi mazie bija brālis un māsas. Pa šo laiku sešu cilvēku pasaulē mainījies ļoti daudz. «Es brīžiem skatos uz bērniem un domāju, kā iepriekš esmu dzīvojusi bez viņiem?!» atzīstas Mārīte.

Toreiz, pirms savu bērnu satikšanas Sandis un Mārīte prātoja par vienu, varbūt divām atvasēm. Paši viņi nāk no kuplām ģimenēm, Mārīte no trīs bērnu, bet Sandis no piecu bērnu ģimenes.

Pirms savas četrotnes satikšanas viņi 12 gadus bija precējušies, auklējuši brāļu un māsu bērnus un ļoti gaidīja savējos. Izvēloties adopcijas ceļu, viņi zināja, ka nav gatavi zīdainītim un neuzņemsies rūpes par mazu cilvēku ar garīgām vai fiziskām atpalicībām.

Pusgadu abi pacietīgi kārtoja dažādas valsts noteiktas formalitātes un pārbaudes, lai drīkstētu pieteikties kāda bērnunamā atstāta bērna adopcijai. Pirms vairākiem gadiem viņi jau reiz bija sākuši dokumentu kārtošanu, bet pusceļā atmetuši ar roku, jo process bija ļoti garš un birokrātisks. Turklāt par katru darbību bija arī vēl jāmaksā. Šoreiz viņi bija pacietīgi to visu paveikuši.

Viņus brīdināja, ka bērnunama bērns ļoti atšķiras no parastas — rūpēs un mīlestībā augošas — radu atvases. Bērnunama bērni ir piedzīvojuši dziļus zaudējumus un pāridarījumus. Tie cilvēka psihē atstāj pēdas. Bet abi kopā bija izlēmuši, ka ir tam gatavi.

Satikšanās

Saskaņā ar valsts noteikto kārtību potenciālajiem adoptētājiem jāpiedāvā visu Latvijas bērnunamu bērni, kuri atbilst vēlamajam vecuma posmam. Sandim un Mārītei Labklājības ministrija nosūtīja bērnu fotogrāfijas un nelielus aprakstus. Viņu uzmanību piesaistīja divas mazas meitenes. Izrādījās, ka viņām ir vēl brālis un māsa, kuri ir mazliet vecāki. Visi — it kā veseli. Šie četri bērni no vecākiem bija šķirti jau divus gadus. Neviens, ieskaitot bioloģiskos vecākus, par viņiem nebija interesējies, nebija ciemojies vai zvanījis. Bioloģiskie vecāki pat nebija papūlējušies apstrīdēt tiesas lēmumu par vecāku tiesību atņemšanu.

Vēl pat īsti neapjaušot, kā turpmāk izvērtīsies satikšanās, Sandis un Mārīte devās uz «Līkumiem» iepazīties.

Jūtas veidojas ar laiku

Sanda un Mārītes stāstā ir ļoti daudz šķautņu un dziļuma. Ir personīga pieredze par to, kas ir bērnunams un ko nodara šāda sistēma bērna psihei, fiziskai, garīgai un emocionālai attīstībai. Viņi saskaras ar šīs sistēmas radītajām sekām katra viņu bērna dzīvē, jūtu pasaulē, uzvedībā, niķos. Ir neizstāstāmi liels siltums, rūpes un pacietība, ko viņi abi ir devuši un nemitīgi dod šai savai kuplajai saimei. Ir ne ar ko nesajaucams tēta un mammas lepnums par katra bērna augšanu, atšķirīgumu, katra talantiem un spējām. Šajā laikā ir bijis daudz grūtuma, arī izmisuma, nesaprašanās, asaru, zaudējumu un daudz mācīšanās, augšanas un neskaitāmi mazi solīši uz iemīlēšanu.

«Protams, nevar novilkt robežu, kurā brīdī tu bērnu mīli un kurā vēl ne. Bet paiet vismaz gads, līdz sāk veidotas noturīgas jūtas,» atzīst Sandis. Pēc četriem kopā pavadītiem gadiem viņi ir pavisam īsts tētis un mamma, pavisam īsta ģimene, kur bērni strādā nedarbus, apmeklē pulciņus un mākslas skolu. Ģimene, kur vecāki rāda, stāsta un māca, kā šai pasaulē dzīvot, kāda ir lietu kārtība, kas ir atbildība, kas ir rūpes, kādas ir prasmes parūpēties par sevi un savējiem un kāpēc taisnību teikt ir vērtīgāk nekā melot. Kā jebkuras kuplas ģimenes vecākus viņus sauc uz skolu par bērnu nedarbiem. Viņi atklāj, ka vecāku loma liek sevī iepazīt visas rakstura polaritātes. Viņi ar vienīgi vecākiem saprotamām bažām domā par bērnu pusaudžu gadiem, kompānijām, draugiem un ir gatavi savus bērnus mīļot atkal un atkal, cik nu diviem cilvēkiem ir roku un vietas klēpī. Viņu galvenā stratēģija, lai tiktu galā ar jebkuru situāciju, ir runāt. Ar bērniem. Un ļoti daudz — vienam ar otru.

Sandim un Mārītei ir katram savs skaidrojums, kādēļ viņi piekrita sarunai ar žurnālu «Tēvijas Sargs».

Sandis — lai paustu atziņu, ka bērna ienākšana ģimenē ir tik privāts lēmums, ka nevienam no malas nav tiesību iejaukties. Nedz mudināt, nedz arī atrunāt. Šī iemesla dēļ Sandis labprāt ar savu pieredzi publiski arī nedalītos, ja vien tieši pretējās domās nebūtu viņa Mārīte, kura ir pārliecināta, ka abu pieredze var būt noderīga citiem pāriem, kuri gatavojas šādam lēmumam vai kuru ģimenēs aug citu cilvēku pasaulē laisti bērni.

Lēmuma pieņemšana

Lēmums par to, vai «Līkumos» satiktai četrotnei Sanda un Mārītes ģimenē būs mājas, bija jāpieņem desmit dienu laikā. «Iespējams, mūs tik ļoti steidzināja, paļaujoties, ka spriedze liks atteikties. Bija radusies iespēja šos bērnus sūtīt adopcijai uz ārzemēm,» atceras Mārīte.

«Ir vairāki iemesli, kas mums lika izšķirties par labu šo bērnu adopcijai, bet viens no tiem — emocionāls — šausmas, ko mēs ieraudzījām un sajutām bērnunamā. Tur nedzīvo bērni — tas ir dzīvnieku bars, kurus baro, iedod drēbes, nodrošina guļvietu, bet ar kuriem nesarunājas, kurus neapmīļo, ar kuriem nespēlējas, par kuriem neinteresējas, kuriem nav ne jausmas, kāda ir pasaule ārpus institūcijas sienām, kādi tajā valda noteikumi un kāda ir cilvēka cienīga dzīve. Nedomāju, ka «Līkumi» ar ko īpašu atšķiras no citām līdzīgām iestādēm Latvijā, jo sistēma, kas ir tā visa pamatā, visur ir viena,» saka Sandis. «Šādas iestādes un sistēma vienkārši nedrīkst pastāvēt — tā veido salauztus, dzīvei nepiemērotus cilvēkus,» ar rūgtumu secina Sandis.

Ģimenes sākums

Toreiz mazā četrotne ar grūtībām staigāja, jo viņu ikdienā tikpat kā nebija kustību, viņi krita pie mazākā šķēršļa, bērniem — jo īpaši mazākajām meitenēm — bija nopietni runas defekti, kurus bērnunama darbinieki definēja kā neārstējamus. Meitenes neizrunāja virkni burtu. Bērni nemācēja spēlēties, nepazina apskāvienu, baidījās no Sanda un Mārītes suņiem un kaķiem, nekad mūžā nebija redzējuši dārzeņus, nepazina dzīvniekus, nesaprata, ka materiālās lietas šai pasaulē neuzrodas no nekurienes. Arī to, ka ir jāstrādā, lai nopelnītu to iegādei naudu. Iesākumā viņi neapstājās ēst, līdz viss uz galda esošais netika notiesāts. Ēdiens viņiem bija bijis vienīgais līdzeklis, kā sevi iepriecināt, ar ko aizstāt visas trūkstošās emocijas un impulsus. Mazākā meitenīte, kura, izņemta no bioloģiskās ģimenes, ilgu laiku pavadīja šķirti no brāļa un māsām zīdaiņu namā, funkcionēja kā nedzīvs priekšmets. Viņas sejiņa vienmēr bija vienaldzīga, tā neatspoguļoja emocijas. Ja mazo cilvēciņu piecēla, viņa stāvēja, ja apsēdināja — sēdēja. «Pirmajā tikšanās reizē to nevarēja novērtēt. Arī psiholoģiskās izpētes kartes līdz oficiāla tiesas lēmuma par adopcijas faktu pasludināšanai no mums tika slēptas. Realitāti sākām aptvert tikai tad, kad bērni ieradās mūsu mājās,» atceras Mārīte. Par lēmumu, kurš bija jāpieņem desmit dienu laikā, viņa saka: «Mēs pat nepaspējām apdomāt vai nobīties.»

Līdzko Sandis un Mārīte piekrita, tālākais adopcijas process noritēja nepilnu divu mēnešu laikā.

«Ja adoptē vienu bērnu, no brīža, kad tu esi pateicis «jā» konkrētajam cilvēciņam, līdz dienai, kad viņš nokļūst pie tevis mājās, ģimenē, paiet gandrīz gads. Ar to arī rēķinājāmies,» paskaidro Mārīte. «Kad bijām pateikuši «jā» savai četrotnei, uzzinājām, ka vecāki, kuri lemj adoptēt vairāk par diviem bērniem, iet ārpus rindas un jau dažu nedēļu laikā oficiāli kļūst par vecākiem. Mēs, protams, nebijām gatavi tik straujam dzīves pavērsienam. Pat vecajā mašīnā visi seši nevarējām sakāpt. Nebija aprīkota bērnistaba, nebija nopirktas drēbes. Nebija runāts ne ar potenciālo bērnudārzu, ne skolu.»

Reiz pieņemtus lēmumus vairs neapšauba

Sandis un Mārīte saņēma četru bērnu piedzimšanas pabalstu, un viss pārējais palika pašu ziņā. Ne valsts nozīmēts atvaļinājums, lai jaunā ģimene adaptētos, ne kādi īpaši atbalsta pasākumi, lai palīdzētu laikā, kad tik pēkšņi divu cilvēku dzīvē ienāk tik daudz jaunu pienākumu, atbildības un tik daudz nezināmā. Priekšā bija vairāku mēnešu pārbaudes laiks, kurā abas puses (gan pieaugušie, gan bērni) var grozīt savu lēmumu un atteikties viens no otra. Bērniem šāda doma nebija ne prātā, savukārt Sandim un Mārītei piemīt labiem karavīram raksturīgā pašcieņa — reiz pieņemtus lēmumus vairs neapšauba.

Viņi darīja visu, lai kārtotu savu kājām gaisā sagriezušos pasauli. Abi nenoliedz — jā, šai ceļā ir bijis grūti. «Bet mēs sevi nekādā ziņā neuzskatām par varoņiem,» uzsver Sandis, piebilstot, ka katram dzīvē ir savi pārbaudījumi. Šie ir viņu. Un nav iespējams izmērīt, kuram tie ir uzlikti grūtāki vai smagāki.

Ļoti atsaucīga bijusi mazpilsētas bērnudārza «Zelta sietiņš» direktore, kura no sirds palīdzējusi, lai trīs mazākie bērni apmeklētu šo dārziņu un visiem tajā būtu vieta. Neticamu darbu paveikusi logopēde ar abām jaunākajām meitenēm — šobrīd, dzirdot meitenes runājam, grūti noticēt, ka reiz tā bijusi nopietna problēma.

Sandim un Mārītei kaimiņos dzīvo lieliska kundze, kura šad tad ir ar mieru viņu četrotni pieskatīt. Ir divi vectētiņi, kuriem iespējams lūgt palīdzību. Ieguldot neizmērāmu daudzumu pacietības, spīta, ticības un siltuma, Sandis un Mārīte paši redz, cik ļoti četru gadu laikā bērni mainījušies — viņi runājas, mīļojas, zina, ka kopā ir ģimene, ar vecākiem sporto, skrien, lec un dauzās, reizēm sakaujas, ir ziņkārīgi, ir iemācījušies cept pankūkas, smērēt sviestmaizes, gludināt, arī tīrīt māju. Viņi bieži saka tētim un mammai, ka ļoti mīl abus.

Mazākā, kas no nekustīgas, bezemociju meitenītes kļuvusi par kustīgu, runīgu un dzīvespriecīgu bērnu, ir īpaši prasmīga ņemt no vecākiem sev vajadzīgo daļu mīlestības — ierāpjoties klēpī, viņa pasaka, ka tagad vajag samīļoties. «Mūsējiem mīlestības, apskāvienu un uzmanības noteiktā dzīves posmā pietrūcis, un viņi to pieprasa daudz lielākā apjomā un intensitātē nekā citi tāda paša vecuma bērni,» atzīst Sandis.

Esam viens otram

Bet sākumā bija citādi. Lielākā bērnu tuvības izpausme — atstutēt pieri pret otra krūtīm vai plecu. Mārītei gāja grūti, meklējot tuvināšanās ceļus ar mazāko meiteni, kura bija atteikusies saprasties ar pasauli. Sandim grūtāk gāja ar puiku, kura uzvedība, augot sieviešu vidē, ļoti atgādināja meitenei raksturīgu.

Mārītei lielo izmaiņu sākumposmā nomira mamma, un gandrīz vienlaikus, iespējams, reaģējot uz tik visaptverošām pārmaiņām dzīvē, viņa nopietni un ilgstoši saslima.

Laika gaitā Sandis un Mārīte zaudēja daļu draugu, kuriem lielā kompānija bija par neērtu, trokšņainu, ēdelīgu un viņu problēmas — svešas.

«Bet es zinu, ka mēs esam viens otram,» uzsver Mārīte.

Viņi abi no daudz kā ir atsacījušies — no sporta, no motocikla, no iekārotām lietām vai ceļojumiem, no nesteidzīga laika sev divatā. «Kad visi pabaroti, mājas darbi izpildīti (nu jau trīs viņu bērni mācās skolā) un visi nolikti gulēt, ap desmitiem vakarā sākas laiks mums diviem,» ar mazliet skumju smaidu saka Sandis.

«Iespējams, tāpēc, ka esam armijas cilvēki, ieviesām ģimenē disciplīnu — noteiktā laikā ir brokastis un vakariņas, un noteiktā laikā bērni iet gulēt. Bērniem ir savi pienākumi un atbildība. Ja nebūtu šīs kārtības, nebūtu laika mums pašiem,» paskaidro Mārīte.

Nesen abi uz nomaksu iegādājušies aizlaistu lauku māju, kas kļuvusi par viņu miera un laimes ostu. «Gandrīz visas brīvdienas tur pavadām. Tur ir daudz vairāk vietas nekā mājās, visi esam ar kaut ko aizņemti un patiesi atpūšamies. Strādājam fizisku darbu, cērtam krūmus, kuram ugunskuru, grābjam lapas — nemitīgi ir ko darīt, bet šī pārmaiņa ļoti nomierina domas,» teic Sandis.

Vai ģimene vienā brīdī nebeidzas?

Pēc kopā pavadītajiem pārbaudes laika mēnešiem Sanda un Mārītes bērniem bija izvēle — saglabāt uzvārdu, kāds dots kopš dzimšanas, vai pāriet abu vecāku uzvārdā. Bērni izvēlējās kļūt par Kārkliņiem, tāpat kā kopš pirmās dienas jauniegūtos vecākus saukt par mammu un tēti.

Lai arī ģimenē daudz ir runāts par to, ka viņi visi kopā ir ģimene un šai pasaulē nav tuvāku cilvēku, īpaši vecākajos bērnos joprojām dzīvo bailes, ka tas var mainīties. «Šajā rudenī man vecākā meitiņa raudādama ierāpās klēpī, jo viņai bija sajūta, ka mēs viņus atstāsim. Mēs ilgi runājāmies, un es stāstīju, ka esam ģimene, ka tas vairs nekad nav maināms,» saka Mārīte.

«Mūsu bērni arī diezgan slikti spēj nošķirt, ka slikta rīcība, nepadara cilvēku sliktu,» stāsta Sandis. Ja mamma dusmojas par nevīžīgi izdarītu darbu un saka, ka jāpārtaisa, ir ilgi jāskaidro, ka tas nenozīmē, ka bērns ir slikts. Sandis izstāsta gadījumu ar vienu no meitām, kura uzzīmējusi luksoforu un lūgusi, lai tētis katru dienu izvēlas vienu no trim krāsām, kas norādītu, kāda viņa šodien bijusi — laba, slikta vai viduvēja. «Es teicu, nē, tā mēs tevi nemērīsim,» atceras Sandis. «Bērniem ir priekšstats, ka viņi ir vai nu labi, vai slikti. Cenšamies parādīt un stāstīt, ka starp šīm divām galējībām ir vēl tik daudz visa kā, tik daudz nianšu. Tāpat kā emocijas — starp divām pretējām ir vesela palete jūtu,» stāsta Mārīte.

Plaši izskanējušajā 2017. gada akcijā «Dod pieci» līdzekļi tika vākti psiholoģiskam atbalstam ģimenēm, kuras izšķiras par bērna adopciju. Sandis un Mārīte domīgi šūpo galvu — vai viņiem šāda palīdzība būtu bijusi vajadzīga. Par sadarbību ar psihologiem abi ir skeptiski, turklāt tik nelielā pilsētā viņi apšauba konfidencialitātes saglabāšanu.

«Iespējams, tāpēc, ka uzreiz kļuvām par četru bērnu vecākiem, un mums pat fiziski nebūtu laika apmeklēt šādu speciālistu,» saka Mārīte. Esošo vajadzību un situāciju risināšana aizņēma visu viņu laiku un domas. «Iespējams, mēs būtu varējuši saņemt kāda veida atbalstu, bet mums nebija laika pat interesēties par to,» piebilst Sandis.

Kāda palīdzība viņiem būtu noderējusi, abiem ir grūti definēt. No malas šķiet, ka palīdzīgu roku, bet Sandis un Mārīte atsmaida, ka visiem bērnu vecākiem auklītes ir ļoti noderīgs atspaids. Tomēr arī šajā ziņā viņi ir tikuši galā paši.

Viņi ir — mūsējie

Mazā četrotne ienāca Sanda un Mārītes ģimenē, daudziem paziņām to nezinot. Abi nolēma, ka grib sevi pasargāt no dažādiem viedokļiem, vērtējumiem un svešām emocijām.

«Atceros, ka vienā no pirmajām dienām satikāmies ar kaimiņu pagalmā, un viņš vaicāja, vai pie mums sabraukuši radu bērni. Teicu: «Nē. Mēs tos esam adoptējuši.» Viņš man nenoticēja. Bet pagāja dienas, kaimiņš redzēja, ka bērni prom nebrauc, un pamazām aptvēra, ka biju teicis patiesību,» saka Sandis.

Iet laiks, ir daudz kas piedzīvots, un satikšanās bērnunamā iegūst tāla un četriem bērniem arvien mazāk ticama notikuma atblāzmu. Viņu pasaulē «vēsture» pamazām pārrakstās. Viņi grib zināt, ka ir Sanda un Mārītes bērni no pirmās dzimšanas dienas.

«Vidējā meitiņa pirms gada, kad televīzijā rādīja seriālu «Vecmātes», man jautāja: «Mammīt, kā es tev piedzimu?» Un sēž pretī abi vecākie bērni un skatās uz mani: ko es atbildēšu. Es dažkārt aizdomājos par to, ko bērni atceras un ko vairs ne. Mēs neslēpjam notikušo, bet mums nešķiet, ka tas būtu atkal un atkal jāceļ gaismā un bērniem jāatgādina. Mazākajai mēs ar šo faktu vispār nebāžamies virsū. Viņa zina, ka ir mūsējā — tas ir svarīgākais. Viņi visi ir mūsējie,» saka Mārīte.

Avots: Tēvijas sargs
Autore: Džoanna Eglīte
Foto — Gatis Dieziņš un no Kārkliņu ģimenes personiskā arhīva.