Starp Ungāriju un Baltijas valstīm uzliesmojis jauns un visai ass vārdu karš par energoresursiem un politisko nostāju pret Krieviju. Ungārijas ārlietu ministrs Pēters Sijārto piektdien nāca klajā ar skarbu kritiku, reaģējot uz Lietuvas kolēģa izteikumiem par Krievijas naftas iepirkšanu.
Šis strīds skaidri parāda, cik dziļas domstarpības valda Eiropas Savienības iekšienē laikā, kad naftas cenas pasaulē turpina kāpt. Konflikta pamatā ir jautājums par to, vai lētāka enerģija ir svarīgāka par kopēju politisko nostāju.
Sijārto kritizē Baltijas valstu nostāju
Ungārijas ārlietu ministrs savā sociālā tīkla “Facebook” profilā neizvēlējās maigus vārdus. Viņš apgalvoja, ka Baltijas valstis savā politikā pārlieku pakļaujas Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska vēlmēm. Sijārto lietoja visai tēlainus izteicienus, sakot, ka kaimiņvalstis “danco pēc Zelenska stabules”. Viņaprāt, Lietuvas ārlietu ministrs Ķēstutis Budris nav sapratis galveno jēgu, un Ungārija negrasās pakļauties nekādai spiedienam no ārpuses.
Ministrs uzsvēra, ka Ungārija pati izvēlēsies, kur un par kādu cenu pirkt naftu. Viņš paziņoja, ka valsts nepadosies tam, ko viņš dēvē par “šantāžu”, un turpinās aizstāvēt savu ekonomisko suverenitāti. Pēc Sijārto domām, tieši Ungārija rīkojas neatkarīgi, nevis ļauj citiem noteikt savu enerģētikas politiku.
Strīds sākās pēc tam, kad Lietuvas ārlietu ministrs Ķēstutis Budris intervijā kritizēja valstis, kas joprojām meklē iespējas iepirkt lētu Krievijas naftu. Viņš neslēpa savu viedokli, sakot, ka viņam būtu kauns strādāt valstī, kas dažu lētāku naftas barelu dēļ ir gatava piekāpties agresoram. Budris norādīja, ka šāda rīcība faktiski padara attiecīgās valstis par Krievijas interešu aizstāvjiem Eiropas Savienības iekšienē.
Lietuvas ministrs aicināja citas Eiropas valstis nepadoties kārdinājumam mazināt enerģijas cenas uz drošības rēķina. Viņaprāt, politiskā autonomija un godaprāts ir svarīgāki par īstermiņa ekonomisko ieguvumu. Šādi izteikumi Ungārijas vadībai šķita aizvainojoši, izraisot tūlītēju un asu pret reakciju no Budapeštas puses.
Naftas cenas un situācija Tuvajos Austrumos
Spriedzi vēl vairāk pastiprina notikumi pasaules tirgos. Tuvajos Austrumos konflikts kļūst arvien nopietnāks, un Irāna ir sākusi bloķēt Hormuza šaurumu, kas ir kritiski svarīgs naftas transportēšanai. Uzbrukumi naftas pārstrādes rūpnīcām Persijas līcī ir radījuši bažas par globālu degvielas deficītu, un tas neizbēgami dzen cenas uz augšu.
Šajā situācijā Ungārijas premjers Viktors Orbāns nāca klajā ar priekšlikumu, kas daudziem Eiropā šķita nepieņemams. Viņš aicināja Eiropas Savienību atcelt sankcijas pret Krievijas naftu un gāzi. Orbāns uzskata, ka tas būtu vienīgais veids, kā strauji samazināt cenas un pasargāt iedzīvotājus no milzīgiem rēķiniem. Tieši šis ierosinājums kļuva par degvielu diplomātiskajam strīdam ar Lietuvu.
Jautājums par naftas piegādēm ir kļuvis arī par tehnisku un politisku mīklu. Kopš janvāra beigām ir pārtraukta naftas plūsma pa cauruļvadu “Družba”, kas iepriekš apgādāja Ungāriju un Slovākiju. Ukraina apgalvo, ka cauruļvads cietis Krievijas raķešu uzbrukumos, savukārt Ungārijas puse tam netic.
Sijārto iepriekš ir paziņojis, ka cauruļvada bojājumi nav saistīti ar karadarbību. Viņš uzskata, ka Ukraina apzināti apturējusi piegādes politisku iemeslu dēļ. Pēc viņa versijas, tas darīts, lai vājinātu Ungārijas pašreizējo valdību un palīdzētu opozīcijai gaidāmajās vēlēšanās. Šie apgalvojumi ir vēl vairāk pasliktinājuši attiecības starp Budapeštu un Kijivu, radot neuzticības gaisotni, kas ietekmē visu reģionu.
Lai gan Eiropas Savienība jau 2022. gadā aizliedza Krievijas naftas importu pa jūru, pa cauruļvadiem sūtītā nafta ilgu laiku bija izņēmums, lai dotu laiku tādām valstīm kā Ungārija pielāgoties. Tomēr šobrīd situācija ir mainījusies, un cauruļvadu piegādes caur Ukrainu ir faktiski apstājušās.
Tas nostāda Ungāriju un Slovākiju sarežģītā pozīcijā, jo tās ir vēsturiski bijušas ļoti atkarīgas tieši no šī piegāžu ceļa. Kamēr citas valstis steidz meklēt alternatīvas un būvēt jaunus savienojumus, Ungārija turpina pieprasīt sankciju mīkstināšanu. Šī politiskā cīņa par to, kura pieeja ir pareizāka, visticamāk, turpināsies tikpat ilgi, cik svārstīsies cenas pasaules biržās.