Eiropas Komisija jau gandrīz divas desmitgades ir iesaistījusies juridiskā strīdā ar Itāliju par tās pludmales koncesiju praksi, apsūdzot pussalas valsti pārredzamības trūkumā un konkurences noteikumu pārkāpšanā.
Gan kreisi, gan labēji noskaņotās Itālijas valdības ir neatlaidīgi pretojušās ES direktīvām, kas paredz konkursa rīkošanu, un pastāvīgi atjaunoja esošās pludmales koncesijas. Tādējādi tiek kavēta konkurentu ienākšana tirgū.
Pēc pēdējā pagarinājuma, ko līdz gada beigām apstiprināja galēji labējā Džordžas Meloni valdība, Romas rīcībā ir beigušās visas iespējas un tā būs spiesta ievērot ES noteikumus no 2025. gada sākuma.
“Mēs atrodamies pilnīgas nenoteiktības posmā, un mēs vēlamies, lai mūsu tiesības tiktu saglabātas,” sacīja Susanna Barbadoro, kura pārstāv pludmales koncesijas īpašnieku trešo paaudzi Ostijā, kas ir populāra piejūras vieta netālu no Romas.
Pludmales koncesijas jau gadu desmitiem tiek nodotas no paaudzes paaudzē, radot, pēc kritiķu domām, sava veida monopolu.
Pludmales apmeklētāju izmaksas Itālijas piekrastē ir atšķirīgas.
Vienkāršākajās iestādēs divu atpūtas krēslu un lietussarga īre uz dienu var izmaksāt 25 eiro.
No otras puses, tādos greznos kūrortos kā Kapri vai Apūlijas Salento var prasīt vairākus simtus eiro.
Pludmales apsaimniekotāji sūdzas, ka viņi ir ieguldījuši lielus līdzekļus, lai nodrošinātu ērtu atpūtu saviem klientiem, un tagad prasa kompensāciju.
Barbadoro bija viena no simtiem pludmales apsaimniekotāju, kas 9. augustā uzsāka streiku, agri no rīta uz divām stundām simboliski aizverot saulessargus.
“Mēs lūdzam, lai operatori, kas šajā biznesā darbojas jau gadiem ilgi, saglabātu pirmpirkuma tiesības (konkursos) vai saņemtu kaut kādu kompensāciju, ja viņiem neizdosies iegūt koncesiju,” viņa teica.
Tomēr ekonomisti apgalvo, ka pludmales koncesiju īpašnieki jau sen ir izmantojuši savu priviliģēto stāvokli, gadu gaitā Itālijas valstij atdodot tikai nelielu daļu no saviem ieņēmumiem.
Saskaņā ar Itālijas Revīzijas palātas datiem no 2016. līdz 2020. gadam Itālijas valsts pārvalde katru gadu no valstī esošajām 12 166 pludmales koncesijām saņēma aptuveni 97 miljonus eiro.
Tas nozīmē, ka šie uzņēmumi, kuru vidējie ieņēmumi tiek lēsti 260 000 eiro apmērā, par savām koncesijām ir maksājuši tikai aptuveni 7600 eiro gadā.
“Konkurence būtu izdevīga visiem, jo īpaši šajā jomā, kur runa nav par privātīpašumiem, bet gan par publisko īpašumu, ko šie uzņēmumi saņem gandrīz par velti,” sacīja ekonomists Pjetro Paganīni.
Paganini arī sacīja, ka Itālijas visu politisko orientāciju valdības gadiem ilgi ir aizsargājušas pludmales koncesiju īpašniekus, jo tie ir vērtīgs balsu avots.
Pagājušajā gadā Meloni valdība iesniedza Briselē kartēšanas ziņojumu, lai pamatotu savu nespēju ievērot tā saukto Bolkesteina direktīvu, kas tika apstiprināta 2006. gadā, lai veicinātu konkurenci.
Saskaņā ar iesniegtajiem datiem 33 % Itālijas piekrastes ir koncesijā, kas liecina, ka pludmales resursu “nepietiek”, un tāpēc nav nepieciešams rīkot konkursa procedūras, ko paredz ES noteikumi.
Tomēr ES pārstāvji ir norādījuši, ka kartē ir ņemti vērā 11 000 kilometri krasta līnijas, tostarp akmeņaini krasti un nepeldamas teritorijas, kuras nekad nevarētu pretendēt uz koncesiju.
Biedrības “Mare Libero” (Brīvā jūra) – apvienības, kas kopš 2019. gada organizē protestus, lai atgūtu brīvu vietu Itālijas pludmalēs, – biedri cer, ka jaunu noteikumu ieviešana konkursa procesā arī palīdzēs garantēt pludmales apmeklētājiem pietiekami brīvu piekļuvi.